Vecāki ieraksti

Wednesday, 29 July 2015

Jālaiž uz mežu

Sveicieniņi!

   Pagājuši teju 2 mēneši kopš pēdējā ieraksta, neesmu bijis slinks, vienkārši nebija drausmīgi daudz kā par ko rakstīt. Bet nolēmu, ka prasās pēdējāis ieraksts, lai neatstātu jūs karājotis un neziņā par to kas te noticis. Nu tad ķeramies klāt.
Ja jums liekas, ka baigi vēlu - semestris te beidzas 25. jūlijā.


Šoreiz lasiet:
5.1 Sālsstabu saiets (Kompāniju vizīte augstskolā)
5.2 Vācu pīrāgs (Campus tusiņš)
5.3. Minjonu krāpšana (Pilsētas svētki)
5.4 Vidagas salidojums (Mārča un Lotāra ciemošanās)

5.5 Kopīgs savilkums (Kopsavilkums) 


 5.1 Sālsstabu saiets

         Kādu dienu studentu stāvvietā sāka parādīties mistisks daudzums trubu un konstrukcijas materiālu. Es biju pilns cerību, ka būs kāds iepriekšs neizziņots Ramštein  koncerts, kuru es varēšu bez maksas vērot caur logu, bet es nedaudz kļūdījos.
              Izrādās, ka viņiem šajā universitātē katru gadu ir ierasts, ka kompāniju pārstāvji atbrauc un piedāvā iespējas studentiem iziet pie viņiem praksi, kā arī atbild uz viņiem interesējošajiem jautājumiem.
Tā šis diezgan iespaidīgais veidojums izskatījās no manas istabiņas. Ievērojiet, ka pie ieejas ir sarkanais paklājs.

Šādi tas izskatījās ieejot pa galveno ieeju.

           Un tagad seko nodaļas virsraksta skaidrojums.
       Lai gan netrūka kompāniju, kuras bija izdomājušas kā ieinterēsēt studentus par sevi, piemēram, ar kādu mazu atrakciju vai vienkārši pie stenda nostādot skaistas meitenes ar kuplām krūtīm krekliņos, kuri izmēru par mazu (neaizmirsīsim, ka šeit ir nospiedošs vīriešu studentu pārsvars). Bet jāsaka, ka liela daļa bija atsūtījuši cilvēkus, kuri šķietami darbā nav noderīgi, tad tikpat nenoderīgi var būt arī šeit.
           Tiešām, aptuveni 1/3 stāvēja kā nolēmēti, kūkums uz muguras, sejā nesaprašana, ko viņi te dara un vienam pat uz krekla saskatīju, šķietami, sinepju traipus. Jā, tas nu noteikti rada vēlmi pieiet parunāties...
           Bet tā kā visas kompānijas praktsiki meklēja inženierus, nevis biznesa studentus, es izmantoju izdevību un sagrābos bezmaksas pildspalvas, pildspalvu nekad nevar būt par daudz.


5.2 Vācu pīrāgs

             Jau kādu laiku iepriekš tika izziņots, ka Campus teritorijā būs nežēlīgs "Beach party". Vācu studenti un studentītes par to vien runāja visos galos, tāpēc nolēmu, ka nu tik būs, tusiņš tāds, ka maz neliekās.
              Pāris dienas iepriekš uz volejbola laukumu tika savestas papildus smiltis un skatuvi konstruēja pusmūža vīrieši, kuriem gan nebija paveicies ar laikapstākļiem, jo tajā nedēļā pieturējās stabili virs +30 grādiem. Viņi svīda, elsa un pūta, bet beigās savu darbu paveica.
             Tad nu arī pienāca tas vakars, kad viss tas pasākums šāva gaisā. Nu basi jau rībēja nenormāli, manai istabiņai logi drebēja. Arī cilvēku bija nemērā. Te bija ne tikai studenti, bet arī daudz pilsētnieku, kuri vienkārši atnāca brutāli pielikt sejas, un brutāli pieliktu seju tur tiešām netrūka.
 Skatuve un random cilvēki.

       Es pats jau arī normāli iesilis tusējos ar citiem starptautiskajiem studentiem un dažiem vāciešiem, bet tad manu uzmanību piesaistīja fakts, ka tur parādījās arī pēc skata ļoti jauni vācieši. Ja sīkās meitenes bija saģērbušās tik trūcīgi, cik vien cilvēcīgi iespējams, tad mazie puišeļi šķita to vien darīja kā sapņaini lūrēja uz visām pretējā dzimuma būtnēm.
              Gribot negribot uzreiz radās asociācijas ar veco labo kulta filmu "American pie", varbūt šie nosiekalojušies eksemplāri cerēja, ka kaut kas tikpat sapņains notiks ar viņiem tajā vakarā.
             Bet beigu beigās tusiņš uz goda, tikai man nebija saprotams iemesls kādēļ tas saucās "Campus beach party" ja vienīgā lietas, kura tur bija saistīta ar pludmali bija volejbola laukums. Mēs jau ar Kristapu cerējām, ka būs vismaz kāds mini pludmales volejbola turnīrs vai kas tamlīdzīgs, bet tikām nedaudz sarūgtināti.

5.3 Minjonu krāpšana

              Pienāca viena tāda nedēļa, kad A-burgai bija kaut kas līdzīgs pilsētas svētkiem. Nu pašā pilsētā nekas dižs nenotika, bet otrpus upei bija uzcelts diezgan iespaidīga izmēra atrakciju parks, kurš piedāvāja plašu klāstu ar dažādām iespējām pavizināties, palidot, pašaut un pielikt māgu.
                  
No šīs upes puses to parku nevarēja labi sasktīti, bet pievērsiet uzmanību tam tornim tieši bildes vidū, tur bija iespējams uzbraukt augšā, nedaudz pagriezties un tad laisties brīvajā kritienā līdz tas pasākums nobremzēja īsi pirms zemes.

                Mēs devāmies uz šo pasākumu tikai noslēguma dienā, jo tajā nedēļā daudziem bija eksāmeni. Tad nu arī caur pilsētu gāja šķidra parāde. Kāpēc šķidra? Jo parāde sastāvēja tikai no pūtēju orķestra un vienas smagās mašīnas, kurai piekabē bija cilvēki, kuri ar pārākuma sajūtu sejā meta pie ielām stāvošajiem konfektes, kuras pat nebija īsti garšīgas.
 Bildē iedomīgie cilvēki piekabē.
       
            Nu tad arī mēs ieradāmies tajā pasākuma vieta un nolēmām, ka mums jānobauda "Fest bier", alus, kurš speciāli tiek brūvēts tieši šim pasākumam. Lai gan cena bija pasakaini augsta, nolēmu, ka šo jau nu jānomēģina, ja jau speciāli uzbrūvēts.
Tā tas brīnums izskatījās. Garšoja gan vienkārši briesmīgi, kā novadījies lētā gala Latvijas alus. Neiesaku.

       Un tad devāmies nomēģināt veiksmi kādā atrakcijā, lai iespējami laimētu kādas balvas. Man jau sen nagi niezēja ko tādu izdarīt, jo tā arī kopš agrīniem laikiem nebiju bijis festivālos.
 Šī ir viena no ļoti daudzajām ejām tajā festivālā. Būt kāds labāks kadrs ja mans telefons nebūtu nolēmis izlādēties.

            Atradām vienu vietu, kur mazas basketbola bumbas bija jāmet samērā diezgan liela izmēra grozā. Turklāt mana kārā acs noskatīja minjona rotaļlietu. Noteikumi vienkārši (tā man likās), samet 15 bumbas 45 sekundēs un minjons būtu mans. Es tik pasmīnēju, ka nu tad jau var pa taisno man viņu atdot.
              Sāku mest tās bumbas, bet nemaz tik viegli negāja. Kaut kāda šķietama optiska ilūzija lika grozam izskatīties tuvāk kā tas ir patiesībā. Nu neko, es ātri pielāgojos un bliezu vienu bumbu pēc otras un pašās pēdējās sekundēs ar pasakainu metienu guvu 15. grozu un pārējie erasmus studenti man uzgavilēja. Bet te pēkšņi man aparāts izprintē 5 biļetes. Izrādās ka man par 3 groziem pienākas tikai 1 punkts, nevis 1 punkts par grozu. Tas pat vairs nebija naudas jautājums, tas bija goda jautājums!
               Nolēmu, ka noslaucīšu to glupo smīniņu no tās mantiņu sievietes sejas! Novilku jaku, ieslidināju papildus naudu un metos klāt. Metieni lidoja iekšā viens pēc otra un es sasniedzu 33 metienus 45 sekunžu laikā. Tas pat nebija tālu no augstākajiem rezultātiem, kādi jebkad tajā atrakcijā uzstādīti. Minjona mantiņu dabūju, tas būs mūžīgs apliecinājums manām basketbola prasmēm.
               Pēdējās dienas vakarā bija ieplānots salūts par godu svētku nobeigumam. Sākums izsludzināts 22:30. Es un vēl pāris somi devāmies to aplūkot, bet kā gadījies kā ne, salūtu sāka bliezt gaisā 15 minūtes ātrāk. Nekas vācijā nenotiek laikā, bet te pēkšņi kaut kas notiek ātrāk. Nolēmām, ka līdz pašam placim nevilksiemies, tāpēc apstājāmies un nedaudz palūrējām uz ne pārāk saturīgo salūtu no kādas attālas ielas.
 Noķēru kadru, kad šķietami kāds sviež brīnumsvecītes no baznīcas. Dodu savu atļauju pieteikt to visiem iespējamajiem foto konkursiem.

 5.4 Vidagas salidojums

            Kādā dienā saņēmu ziņu no Mārča Nīmanta par to, ka viņa un Lotāra cēlojums pa Eiropu ar stopiem varētu vest arī uz Frankfurti, kura ir ne pārāk tālu no manas lokācijas. Tad nu vārds pa vārdam un sarunājām, ka vienu nakti šamie pavadīs pie manis. Lai gan nevaru piedāvāt viņus izguldīt gultās, bet tikai uz savas istabiņas grīdas, viņi nebija izlepuši, jo tāpat gulēja teltī un bija līdzi paklājiņi un guļammaisi.
           Tad nu agrā rītā davos sagaidīt viņus uz A-burgas vilciena staciju. Pēc pirmā skata čaļi saguruši, kā nu ne, ja kratījušies jau vairākus simtus kilometru un nav īsti gulējuši.
            Ieradāmies manos pieticīgajos apartamentis un pēc neilga laika devāmies apskatīt nedaudz A-burgu un Frankfurti. 
              Tā kā es jau vairākas reizes biju bijis Frankfurtē,tad varēju uzmesties par gidu un parādīt dažas vietas, kuras ir vērts redzēt. Uzbraucām augšā uz bankas ēkas jumtu, kur jau reiz biju bijis, aizvilkāmies uz tiltu pār Main upi, apmeklējām McDonalds, nu viss kā pienākas. 
              Manas apkārtnes zināšanas līdz ar to bija izsmeltas un nolēmām, ka dosiemies uz kādu citu pilsētu, jo mums bija vilciena dienas biļete, kura ietvēr noteiktu reģionu. Problēma tāda, ka es neko no tām citām pilsētām nezināju, pie tam nebija arī nevienas baigi dzirdētas pilsētas. Pēc īsas konsultācijas ar kādu vīrieti devāmies uz Hanau, jo tur esot pils. Mums tāpat nebija ko zaudēt.
            Iznākums - novazājāmies pa pilsētu, pili neatradām un braucām mājās, jo tie nabaga jēriņi bija jau gaužām saguruši.
             Pēc tam, kad bija paķerta spēka diendusa es pagatvoju viņiem savus izslavētos burgerus. Jā, es neesmu nekāds dižais pavārs, bet Vācijā esot esmu sācis gatavot daudz biežāk dēļ tā, ka ēst ārpus mājas ir dārgi. Tad nu viņi metās izteikt komplimentus par manām pavārprasmēm. Mārcis teica, ka man jāver vaļā burgeru restorāns, Lotārs jau sāka zvanīties uz bankām, lai dabūtu kredītu tam visam pasākumam. Tika piesaukti dažādi lielu franšīžu nosaukumi kā iespējamie sadarbības partneri... Man nācās viņus nomierināt, puiši nedaudz aizrāvās. Bet ja nopietni, tad tiecās, ka labi burgeri, par ko man prieks.
           Vakaru noslēdzām ar 4 latviešu basketbola bumbas pamētāšanu netālu esošajā laukumā. Es uzvarēju pēdējo spēli, tāpēc noteikti vienmēr Mārča un Lotāra acīs būšu čempions uz mūžīgiem laikiem.
                 Nākamajā rītā pavadīju viņus līdz ceļam, kur viņi devās tālāk savā piedzīvojumā. Vēlāk izrādījās, ka aizstopēt līdz Berlīnei viņiem gāja gaužām ilgi, praktiski visu dienu.
                  Ja ir vēlme redzēt bildes ar no viņu ceļojuma ar īsiem Mārča komentāriem, tad pačolējiet Mārča Nīmanta Facebook. Lotārs gan solījās uzrakstīt garu aprasktu par ceļojumu, bet nekas tāds vēl nav sagaidīts.

5.5 Kopīgs savilkums

                Visam reiz dzīvē pienāk beigas. Kā izcils piemērs šajā sakarā ir minams seriāls "Hamaleonu rotaļas", kurš gan varēja paredzēt, ka tas arī kādreiz beigsies? Bet nu fakts kā tāds, ka mans Erasmus+  periods arī noslēdzas. 
                 Šo pēdējo ierakstu rakstu jau ar pussakravātiem koferiem un gandrīz vai cēla jūtīs. Bija gan man doma, ka pacēlošu vēl augustā pa Eiropu, pirms doties mājup, bet laikam pārāk daudziem izstāstīju par šo ieceri, tāpēc izgāzās.
                Semestris no lekciju viedokļa noteikti bija pats vieglākais manā dzīvē, jo tik bŗivu lekciju grafiku gan nebiju nekad baudījis. Tiesa uz sesiju dabūju pasvīst, jo gadījās arī daži negaidīti pārsteigumi, kā piemēram interneta neesamība īssi pirms papīra iesniegšanas un tādas lietas, bet visam tiku cauri.
                Kā pozitīvāko no personiskās pieredzes noteikti jāmin ielu muzicēšanu. Ne jau tikai tādēļ, ka tas man palīdzēja finansiāli, bet arī tādēļ, ka tā ir laba pieredze, motivācija darboties un to stundu laikā noticis ļoti daudz kā interesanta, bet tas lai paliek maniem mutvārdu stāstiem.
                 Lai vai kā es savu Erasmus pieredzi vērtēju ļoti pozitīvi. Un lai gan reti šis blogs ir bijis formāls es vēlos pateikties Vidzemes augstskolai par sniegto iespēju, kā arī visām iesasitītajām pusēm, kuras to padarīja iespējamu. Un tiem, kuri šaubās vai doties Erasmus - brauciet, nenožēlosiet.


Ja izlasīji visus ierasktus - žetons Tev.
Paldies visiem kuri paticināja, komentēja un izteica komplimentus personīgi. 
Īpašs izsauciens manam brālim Kasparam Vosulim - Grigulim, kurš bija mans lielākais bloga fans :)

Tiekās Latvijā! 
                   
        Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.

                
                   



                     

No comments:

Post a Comment