Jālaiž uz mežu

Sveicieniņi!

   Pagājuši teju 2 mēneši kopš pēdējā ieraksta, neesmu bijis slinks, vienkārši nebija drausmīgi daudz kā par ko rakstīt. Bet nolēmu, ka prasās pēdējāis ieraksts, lai neatstātu jūs karājotis un neziņā par to kas te noticis. Nu tad ķeramies klāt.

Ja jums liekas, ka baigi vēlu - semestris te beidzas 25. jūlijā.

Šoreiz lasiet:

5.1 Sālsstabu saiets (Kompāniju vizīte augstskolā)

5.2 Vācu pīrāgs (Campus tusiņš)

5.3. Minjonu krāpšana (Pilsētas svētki)

5.4 Vidagas salidojums (Mārča un Lotāra ciemošanās)

5.5 Kopīgs savilkums (Kopsavilkums) 

 5.1 Sālsstabu saiets

         Kādu dienu studentu stāvvietā sāka parādīties mistisks daudzums trubu un konstrukcijas materiālu. Es biju pilns cerību, ka būs kāds iepriekšs neizziņots Ramštein  koncerts, kuru es varēšu bez maksas vērot caur logu, bet es nedaudz kļūdījos.

              Izrādās, ka viņiem šajā universitātē katru gadu ir ierasts, ka kompāniju pārstāvji atbrauc un piedāvā iespējas studentiem iziet pie viņiem praksi, kā arī atbild uz viņiem interesējošajiem jautājumiem.

Tā šis diezgan iespaidīgais veidojums izskatījās no manas istabiņas. Ievērojiet, ka pie ieejas ir sarkanais paklājs.

Šādi tas izskatījās ieejot pa galveno ieeju.

           Un tagad seko nodaļas virsraksta skaidrojums.

       Lai gan netrūka kompāniju, kuras bija izdomājušas kā ieinterēsēt studentus par sevi, piemēram, ar kādu mazu atrakciju vai vienkārši pie stenda nostādot skaistas meitenes ar kuplām krūtīm krekliņos, kuri izmēru par mazu (neaizmirsīsim, ka šeit ir nospiedošs vīriešu studentu pārsvars). Bet jāsaka, ka liela daļa bija atsūtījuši cilvēkus, kuri šķietami darbā nav noderīgi, tad tikpat nenoderīgi var būt arī šeit.

           Tiešām, aptuveni 1/3 stāvēja kā nolēmēti, kūkums uz muguras, sejā nesaprašana, ko viņi te dara un vienam pat uz krekla saskatīju, šķietami, sinepju traipus. Jā, tas nu noteikti rada vēlmi pieiet parunāties...
           Bet tā kā visas kompānijas praktsiki meklēja inženierus, nevis biznesa studentus, es izmantoju izdevību un sagrābos bezmaksas pildspalvas, pildspalvu nekad nevar būt par daudz.

5.2 Vācu pīrāgs

             Jau kādu laiku iepriekš tika izziņots, ka Campus teritorijā būs nežēlīgs "Beach party". Vācu studenti un studentītes par to vien runāja visos galos, tāpēc nolēmu, ka nu tik būs, tusiņš tāds, ka maz neliekās.

              Pāris dienas iepriekš uz volejbola laukumu tika savestas papildus smiltis un skatuvi konstruēja pusmūža vīrieši, kuriem gan nebija paveicies ar laikapstākļiem, jo tajā nedēļā pieturējās stabili virs +30 grādiem. Viņi svīda, elsa un pūta, bet beigās savu darbu paveica.

             Tad nu arī pienāca tas vakars, kad viss tas pasākums šāva gaisā. Nu basi jau rībēja nenormāli, manai istabiņai logi drebēja. Arī cilvēku bija nemērā. Te bija ne tikai studenti, bet arī daudz pilsētnieku, kuri vienkārši atnāca brutāli pielikt sejas, un brutāli pieliktu seju tur tiešām netrūka.

 Skatuve un random cilvēki.

       Es pats jau arī normāli iesilis tusējos ar citiem starptautiskajiem studentiem un dažiem vāciešiem, bet tad manu uzmanību piesaistīja fakts, ka tur parādījās arī pēc skata ļoti jauni vācieši. Ja sīkās meitenes bija saģērbušās tik trūcīgi, cik vien cilvēcīgi iespējams, tad mazie puišeļi šķita to vien darīja kā sapņaini lūrēja uz visām pretējā dzimuma būtnēm.

              Gribot negribot uzreiz radās asociācijas ar veco labo kulta filmu "American pie", varbūt šie nosiekalojušies eksemplāri cerēja, ka kaut kas tikpat sapņains notiks ar viņiem tajā vakarā.

             Bet beigu beigās tusiņš uz goda, tikai man nebija saprotams iemesls kādēļ tas saucās "Campus beach party" ja vienīgā lietas, kura tur bija saistīta ar pludmali bija volejbola laukums. Mēs jau ar Kristapu cerējām, ka būs vismaz kāds mini pludmales volejbola turnīrs vai kas tamlīdzīgs, bet tikām nedaudz sarūgtināti.

5.3 Minjonu krāpšana

              Pienāca viena tāda nedēļa, kad A-burgai bija kaut kas līdzīgs pilsētas svētkiem. Nu pašā pilsētā nekas dižs nenotika, bet otrpus upei bija uzcelts diezgan iespaidīga izmēra atrakciju parks, kurš piedāvāja plašu klāstu ar dažādām iespējām pavizināties, palidot, pašaut un pielikt māgu.

                  

No šīs upes puses to parku nevarēja labi sasktīti, bet pievērsiet uzmanību tam tornim tieši bildes vidū, tur bija iespējams uzbraukt augšā, nedaudz pagriezties un tad laisties brīvajā kritienā līdz tas pasākums nobremzēja īsi pirms zemes.

                Mēs devāmies uz šo pasākumu tikai noslēguma dienā, jo tajā nedēļā daudziem bija eksāmeni. Tad nu arī caur pilsētu gāja šķidra parāde. Kāpēc šķidra? Jo parāde sastāvēja tikai no pūtēju orķestra un vienas smagās mašīnas, kurai piekabē bija cilvēki, kuri ar pārākuma sajūtu sejā meta pie ielām stāvošajiem konfektes, kuras pat nebija īsti garšīgas.

 Bildē iedomīgie cilvēki piekabē.

       

            Nu tad arī mēs ieradāmies tajā pasākuma vieta un nolēmām, ka mums jānobauda "Fest bier", alus, kurš speciāli tiek brūvēts tieši šim pasākumam. Lai gan cena bija pasakaini augsta, nolēmu, ka šo jau nu jānomēģina, ja jau speciāli uzbrūvēts.

Tā tas brīnums izskatījās. Garšoja gan vienkārši briesmīgi, kā novadījies lētā gala Latvijas alus. Neiesaku.

       Un tad devāmies nomēģināt veiksmi kādā atrakcijā, lai iespējami laimētu kādas balvas. Man jau sen nagi niezēja ko tādu izdarīt, jo tā arī kopš agrīniem laikiem nebiju bijis festivālos.

 Šī ir viena no ļoti daudzajām ejām tajā festivālā. Būt kāds labāks kadrs ja mans telefons nebūtu nolēmis izlādēties.

            Atradām vienu vietu, kur mazas basketbola bumbas bija jāmet samērā diezgan liela izmēra grozā. Turklāt mana kārā acs noskatīja minjona rotaļlietu. Noteikumi vienkārši (tā man likās), samet 15 bumbas 45 sekundēs un minjons būtu mans. Es tik pasmīnēju, ka nu tad jau var pa taisno man viņu atdot.

              Sāku mest tās bumbas, bet nemaz tik viegli negāja. Kaut kāda šķietama optiska ilūzija lika grozam izskatīties tuvāk kā tas ir patiesībā. Nu neko, es ātri pielāgojos un bliezu vienu bumbu pēc otras un pašās pēdējās sekundēs ar pasakainu metienu guvu 15. grozu un pārējie erasmus studenti man uzgavilēja. Bet te pēkšņi man aparāts izprintē 5 biļetes. Izrādās ka man par 3 groziem pienākas tikai 1 punkts, nevis 1 punkts par grozu. Tas pat vairs nebija naudas jautājums, tas bija goda jautājums!

               Nolēmu, ka noslaucīšu to glupo smīniņu no tās mantiņu sievietes sejas! Novilku jaku, ieslidināju papildus naudu un metos klāt. Metieni lidoja iekšā viens pēc otra un es sasniedzu 33 metienus 45 sekunžu laikā. Tas pat nebija tālu no augstākajiem rezultātiem, kādi jebkad tajā atrakcijā uzstādīti. Minjona mantiņu dabūju, tas būs mūžīgs apliecinājums manām basketbola prasmēm.

               Pēdējās dienas vakarā bija ieplānots salūts par godu svētku nobeigumam. Sākums izsludzināts 22:30. Es un vēl pāris somi devāmies to aplūkot, bet kā gadījies kā ne, salūtu sāka bliezt gaisā 15 minūtes ātrāk. Nekas vācijā nenotiek laikā, bet te pēkšņi kaut kas notiek ātrāk. Nolēmām, ka līdz pašam placim nevilksiemies, tāpēc apstājāmies un nedaudz palūrējām uz ne pārāk saturīgo salūtu no kādas attālas ielas.

 Noķēru kadru, kad šķietami kāds sviež brīnumsvecītes no baznīcas. Dodu savu atļauju pieteikt to visiem iespējamajiem foto konkursiem.

 5.4 Vidagas salidojums

            Kādā dienā saņēmu ziņu no Mārča Nīmanta par to, ka viņa un Lotāra cēlojums pa Eiropu ar stopiem varētu vest arī uz Frankfurti, kura ir ne pārāk tālu no manas lokācijas. Tad nu vārds pa vārdam un sarunājām, ka vienu nakti šamie pavadīs pie manis. Lai gan nevaru piedāvāt viņus izguldīt gultās, bet tikai uz savas istabiņas grīdas, viņi nebija izlepuši, jo tāpat gulēja teltī un bija līdzi paklājiņi un guļammaisi.

           Tad nu agrā rītā davos sagaidīt viņus uz A-burgas vilciena staciju. Pēc pirmā skata čaļi saguruši, kā nu ne, ja kratījušies jau vairākus simtus kilometru un nav īsti gulējuši.

            Ieradāmies manos pieticīgajos apartamentis un pēc neilga laika devāmies apskatīt nedaudz A-burgu un Frankfurti. 

              Tā kā es jau vairākas reizes biju bijis Frankfurtē,tad varēju uzmesties par gidu un parādīt dažas vietas, kuras ir vērts redzēt. Uzbraucām augšā uz bankas ēkas jumtu, kur jau reiz biju bijis, aizvilkāmies uz tiltu pār Main upi, apmeklējām McDonalds, nu viss kā pienākas. 

              Manas apkārtnes zināšanas līdz ar to bija izsmeltas un nolēmām, ka dosiemies uz kādu citu pilsētu, jo mums bija vilciena dienas biļete, kura ietvēr noteiktu reģionu. Problēma tāda, ka es neko no tām citām pilsētām nezināju, pie tam nebija arī nevienas baigi dzirdētas pilsētas. Pēc īsas konsultācijas ar kādu vīrieti devāmies uz Hanau, jo tur esot pils. Mums tāpat nebija ko zaudēt.

            Iznākums - novazājāmies pa pilsētu, pili neatradām un braucām mājās, jo tie nabaga jēriņi bija jau gaužām saguruši.

             Pēc tam, kad bija paķerta spēka diendusa es pagatvoju viņiem savus izslavētos burgerus. Jā, es neesmu nekāds dižais pavārs, bet Vācijā esot esmu sācis gatavot daudz biežāk dēļ tā, ka ēst ārpus mājas ir dārgi. Tad nu viņi metās izteikt komplimentus par manām pavārprasmēm. Mārcis teica, ka man jāver vaļā burgeru restorāns, Lotārs jau sāka zvanīties uz bankām, lai dabūtu kredītu tam visam pasākumam. Tika piesaukti dažādi lielu franšīžu nosaukumi kā iespējamie sadarbības partneri... Man nācās viņus nomierināt, puiši nedaudz aizrāvās. Bet ja nopietni, tad tiecās, ka labi burgeri, par ko man prieks.

           Vakaru noslēdzām ar 4 latviešu basketbola bumbas pamētāšanu netālu esošajā laukumā. Es uzvarēju pēdējo spēli, tāpēc noteikti vienmēr Mārča un Lotāra acīs būšu čempions uz mūžīgiem laikiem.

                 Nākamajā rītā pavadīju viņus līdz ceļam, kur viņi devās tālāk savā piedzīvojumā. Vēlāk izrādījās, ka aizstopēt līdz Berlīnei viņiem gāja gaužām ilgi, praktiski visu dienu.

                  Ja ir vēlme redzēt bildes ar no viņu ceļojuma ar īsiem Mārča komentāriem, tad pačolējiet Mārča Nīmanta Facebook. Lotārs gan solījās uzrakstīt garu aprasktu par ceļojumu, bet nekas tāds vēl nav sagaidīts.

5.5 Kopīgs savilkums

                Visam reiz dzīvē pienāk beigas. Kā izcils piemērs šajā sakarā ir minams seriāls "Hamaleonu rotaļas", kurš gan varēja paredzēt, ka tas arī kādreiz beigsies? Bet nu fakts kā tāds, ka mans Erasmus+  periods arī noslēdzas. 

                 Šo pēdējo ierakstu rakstu jau ar pussakravātiem koferiem un gandrīz vai cēla jūtīs. Bija gan man doma, ka pacēlošu vēl augustā pa Eiropu, pirms doties mājup, bet laikam pārāk daudziem izstāstīju par šo ieceri, tāpēc izgāzās.

                Semestris no lekciju viedokļa noteikti bija pats vieglākais manā dzīvē, jo tik bŗivu lekciju grafiku gan nebiju nekad baudījis. Tiesa uz sesiju dabūju pasvīst, jo gadījās arī daži negaidīti pārsteigumi, kā piemēram interneta neesamība īssi pirms papīra iesniegšanas un tādas lietas, bet visam tiku cauri.

                Kā pozitīvāko no personiskās pieredzes noteikti jāmin ielu muzicēšanu. Ne jau tikai tādēļ, ka tas man palīdzēja finansiāli, bet arī tādēļ, ka tā ir laba pieredze, motivācija darboties un to stundu laikā noticis ļoti daudz kā interesanta, bet tas lai paliek maniem mutvārdu stāstiem.

                 Lai vai kā es savu Erasmus pieredzi vērtēju ļoti pozitīvi. Un lai gan reti šis blogs ir bijis formāls es vēlos pateikties Vidzemes augstskolai par sniegto iespēju, kā arī visām iesasitītajām pusēm, kuras to padarīja iespējamu. Un tiem, kuri šaubās vai doties Erasmus - brauciet, nenožēlosiet.

Ja izlasīji visus ierasktus - žetons Tev.

Paldies visiem kuri paticināja, komentēja un izteica komplimentus personīgi. 

Īpašs izsauciens manam brālim Kasparam Vosulim - Grigulim, kurš bija mans lielākais bloga fans :)

Tiekās Latvijā! 

                   

        Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.

                

                   

                     

One man show

Alles klār!

       Sveiciens visiem otrpus ekrānam! Mēnesis aizritējis, laiks jaunam bloga ierakstam. Ārī šoreiz neko ikdienišķu īsti neaprakstīšu, tikai mēneša augstgaismas (highlights).

Šoreiz lasiet:

4.1 Glābjot nākotnes līderus (Asins nodošana)

4.2 Bezgalīgie applausi (Deju priekšnesuma apmeklējums)

4.3. Vācijas ārzemnieki nemāk dzert (Kā dzimšanas dienās spēlēju)

4.4 Ā, šitās ir kāzas? (Kā kāzās spēlēju)

4.5 Mazlietiņas (Sīkumi, kuri mani pārsteidza) 

4.1 Glābjot nākotnes līderus

             Kādu dienu augstskolas campus teritorijā bija noparkojusies smagā mašīna ar asins lāsēm uz sāniem un campus teritorijā klīda cilvēki tērpušies baltā. Varētu nodomāt, ka tie ir vampīri, bet šoreiz ne. 

           Gluži kā Latvijā arī šeit slimnīcas dodas izbraukumos, lai savāktos asinis no jaunas miesas un nodotu tiem, kuriem tas vajadzīgs. Mēs ar Kristapu jutām svētu pienākumu, mums bija jāpalīdz vāciešiem. Vairāk gan šo pienākumu juta Kristaps, mani interesēja cik mums par to samaksās.

          Tad nu aizgājām un pieteicāmies nolaist pus litru savas dzīvības sulas cēlu mērķu vārdā. Es esmu asinis nodevis arī Latvijā, tādēļ varu salīdzināt šo procesu. 

             Vācieši, kā jau burta kalpi, neaprobežojas ar vienu lapu, kurā atķeksē savu slimības vēsturi, viņiem te tas ir milzīgs process. Vispirms jāaizpilda lapa, tad jārunā ar ārstu, tad vēl 20 reizes pārbauda Tavu identitāti. Ko ta, ja nezinās kam tās asinis pieder, tad nevarēs izmantot?
               Arī pēc nodošanas neļauj taisni joņot projām, bet gan liek vēl 10 minūtes palikt guļus un tad 10 minūtes sēdus, tikai tad drīkst doties prom. Asins paraugu, lai noteiktu asins grupu, ņem no auss, nevis no pirksta, tas likās jocīgi. Bet pati interesantākā lieta ir tāda, ka pēc asins nodošanas ir iespēja izvēlēties vai ļaut viņiem asinis izmantot. Priekš kam tad es viņas nodevu? Jo man tas sagādā neatkārtojamu baudu?

               Un cik mums samaksāja? Absurdi maz! Ja Latvijā iedeva 3 latus (vēl latu laikos) un paiku, tad te iedeva 2 x 2,5 euro vērtus kuponus, kurus varēja izmantot skolas kafejnīcā. Krāpšana! Man jau likās, ka biezie friči var atļauties samaksāt daudz vairāk.
               Vienīgi pozitīvi tas, ka pēc tam, kad esi kļuvis par asins nodevēju, atsūta pateicības vēstuli, kā arī asins donora karti. Un šī ir normāla, laminēta karte ar asins datiem, kuru var ielikt makā. Nevis kā tās parastās, viegli izirstošās papīra lapeles, kuras dod Latvijā.

              

Šādi izskatās tas pasākums.

4.2 Bezgalīgie applausi

          Mums te ir viens tāds jauks kurss (Business seminar Germany), kura ietvaros mēs to vien darām kā dodamies uz kompānijām un skatāmies kā viņi strādā, uzzinām ko jaunu utt. Un beigās būs jāuzraksta nieka 10 lpp papīrs, tas viss. Lieliski.

                    Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā bija pienācis laiks apmeklēt A-burgas teātri, lai ne vien apskatītos kā tas izskatās, bet arī noskatītos deju priekšnesumu. Bez maksas, protams.

              Pats teātris nav milzīgs, tad jau Valmieras ir lielāks, bet tas var lepoties ar senu vēsturi. Pie tam reiz knapi izmucis no nežēlīga likteņa, lai taptu pārbūvēts par fabriku, jo pietrūcis naudas, lai to uzturētu.

              Vēl pirms priekšnesuma iegājām zālē ar teātra direktoru, jo viņš pats personīgi gribēja mums novadīt tūri. Tur iesildījās priekšnesuma dalībnieki un mēs aprunājāmies arī ar režisoru. Izrādās, ka tā ir ceļojoša deju izrāde, kura šajā iestādījumā viesojas tikai 2 vakarus. Dejotāji bija no visas pasaules, kas to padarīja par ļoti multi kulturālu blici. Pavērojām nedaudz kā viņi iesildās un tad uztaisījām šī kursa kopbildi.

 Parasta iesilde. Nospriedām, ka vismaz 80% no deju grupas ir homoseksuāļi (runājot par vīriešiem). Ko? Tā viņi izskatījās.

Kursa kopbilde uz skatuves. No labās ir deju trupas režisors, tad teātra direktors un tālāk mēs pārējie.

         Drīz pēc tam sekoja arī pats priekšnesums. 

      Teikšu kā ir, dažbrīd bija ļoti interesanti, bet dažbrīd aiz garlaicības varēja arī aizmigt. Priekšnesums bija sadalīts vairākās tematikās (modernā deja, tango, balets utt.) un pēc katras 10 minūšu dejas dejotāji nāca paklanīties un saņemt applausus. Nu ok, nav jau grūti applaudēt, bet bišķi likās patizli.

         Ja viņi ar to vien būtu aprobežojušies, tad jā, es saprastu. Bet kad viss tas pasākums bija beidzies un viņi nāca atrādīties visi kopā, tad applausi vienkārši nebeidzās. 

          Vai nu vācieši nekad dzīvē neko tādu nebija redzējuši, vai nu viņiem tiešām tas likās kā pasaules klases priekšnesums, bet viņi vienkārši nevarēja beigt plaudēt. Un es šeit nerunāju par patastajiem 5 minūšu applausiem, tās stabili bija 15 minūtes! Bija jau normāls priekšnesums, bet ne jau nu tik normāls...

4.3 Vācijas ārzemnieki nemāk dzert

          Pagājušajā ierakstā minēju, ka mani uzaicināja spēlēt uz kādu dzimšanas dienu. Tad nu pienāca tā sestdiena, kad es uz turieni devos.

          Ballīte notika pilsētā Darmnstadt, kura atrodas aptuveni 50 km attālumā no A- burgas. Es ielecu vilcienā un devos turp. 

          Bija sarunāts, ka mani kāda persona sagaidīs stacijā, jo man nebija ne jausmas uz kuru debess galu man jādodas, taču, kad tur ierados, neviena tur nebija. 

           Kamēr gaidīju kosmisko būtni, kura mani no šejienes savāks, tikmēr man piesējās kāds pēc skata rumānis. Vīrietis uz gadiem 50, kurš ieraudzījis, ka man līdzi ir ģitāra ķēra mani pie rokas un kaut ko traki murminādams vilka arā no stacijas. Kad itin veikli biju izrāvies no viņa tvēriena, tad sāku viņam visās man zināmajā valodās vaicāt, kas viņam par problēmu? Izrādās viņš bija tik sajūsmināts, ka man līdzi ir ģitāra, ka gribēja, lai ejam ārā no stacijas, lai es spēlējot ģitāru un viņš dziedāšot. Vēl itin laipni piedāvāja sadalīt peļņu uz pusēm. Es nesapratu smieties vai ļoti skaļi smieties, tāpēc vienkārši pieklājīgi pasūtīju viņu dēt un paskaidroju, ka es neesmu te tāda iemesla dēļ ieradies.

             Pēc 10 minūtēm uzpeldēja kādas 2 sievietes, kuras mani atpazina un mēs devāmies uz ballītes norises vietu. Tā kā neviena no viņām neko sakarīgu neprata angliski, tad komunikācija norisinājās krievu valodā. Vācijā man krievu valoda ir izrādījusies krietni noderīgāka kā Latvijā.

            Pati ballīte norisinājās kādu studentu kopmītņu pagrabstāvā, kur bija speciālas telpas ballītem. Un patiešām labas telpas. Tur bija gan biljards, gan galda futbols, gan elektoniskās šautriņas, gan bāra lete, gan kur piemest dupsi.

            Satiku pašu jubilāri un viņas draudziņu. Kad uzzināju cik viņai paliek gadi, gandrīz novēlos no krēsla. Viņa izskatījās uz gadiem 17-20, bet svinēja 30. dzimšanas dienu. Labi, ok, mūsdienās kosmētika dara brīnumus, bet kad padzirdēju, ka viņas draugam, kurš izskatās jaunāks par mani, ir jau 35, tad es pilnā nopietnībā nodomāju, ka esmu ieradies uz vampīru svinībām, kurās es būšu galvenais mielasts. Bet kad es ieraudzīju lepni klāto paikas galdu, kā arī 2 ledusskapjus, kuri piepildīti tikai ar alkoholu, sapratu, ka tā laikam nebūs.

            Pārējie viesi bija tikpat veci cik izskatījās. Pārsvarā ap gadiem 30. Kolēģi, draugu un radi. Kopsummā uz 30 gabaliem. Bija gan tikai 2 vācieši, jo pati jubilāre ir no Rumānijas, tā ka tas bija diezga starptautisks tusiņš.

             Visi sāka ļoti strauji, ar to es domāju grādīgo dzērienu lietošanu. Manā prātā bija tikai viens jautājums - kurš kritīs pirmais. Un tas jautājums bija itin pamatots, jo viņi dzēra visu pēc kārtas. Rums, alus, šņabis, tekila, rumāņu mājas brūvējums u.c. Tas noteikti nav labs mikslis.

               Visi bija saradušies un es sāku spēlēt. Tas nu nemaz nebija grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka visi jau bija tik pilni, ka gaudoja līdzi skaļāk par mani. Un dejoja arī tā kā tā būtu pēdējā diena viņu dzīvē.

               Nepagāja ne 5 dziesmas, kad sagaidījām pirmo kritušo, kura izrādījās pati jubilāre. Es zināju, ka tādos tempos dzerot, ilgi nevar izvilkt.

              Lai vai kā ballīte turpinājās un kopumā es labi pavadīju laiku, pie tam man par to samaksāja (tiesa, ne pārāk daudz). 

               Visi arī gribēja ar mani parunāties, bet īpaši izcēlās kāds vīrietis, kurš šķietami bija izlēmis man izstāstīt savu dzīvesstāstu no dzimšanas līdz kapam. Kādas 40 minūtes es to vien darīju kā apņēmīgi māju ar galvu un teicu "mhm", "ofcorse" u.c. Vēl viens problēmaspekts - jubilāres tēvs visu laiku man bāzās virsū ar savu pašdarīnāto dziru, kuru par varītēm gribēja man ieliet rīklē, bet tā kā es negribēju sagaidīt to likteni, kas neizbēgami vienu pēc otra piemeklēja citus viesus, es atteicos.

               Lai vai kā, pēc tā visa pasākuma man bija jātiek atpakaļ arī uz A-burgu. Tā kā tiešie vilcieni tik vēlu vairs nekursēja, nolēmu doties ceļā ar autobusu. Vot tā bija kļūda.

            No sākuma es domāju, ka autobuss brauks kādas 40 minūtes, aptuveni tāpat kā vilciens. Galu galā tie ir nieka 50 km. Bet šis te bija nolēmis izkratīties caur katru ciemu un viensētu šaipus Main upei! Es ceļā pavadīju 2 stundas! 

              Ja kāds cerēja uz bildēm - nebūs. Šis bija privāts pasākums un es neuzskatu, ka tas ir korekti likt šeit tik nodzertas sejas. 

4.4 Ā, šitās ir kāzas?

             Kādu dienu, neko labu nenojauzdams, spēlēju ģiču tepat A-burgas parkā. Kādu laiciņu mani vēroja kāda sieviete. Nospriedu, ka viņa jau nu priekš manis ir par vecu, droši vien kaut ko perina. Tā arī bija. 

               Viņa pie manis pienāca un sāka kaut ko prasīt vāciski. Kad konstatējām, ka vienīgā valoda, kurā spējam sazināties ir krievu, tad pārslēdzāmies uz to. 

               Tajā brīdī, kad viņa man to visu stāstīja es sapratu šādi - viņas dēlam būs kāzas, bet pirms kāzām ir kāds pasākums, kurā viņiem noderētu dzīvā mūzika un viņa vēlas nolīgt mani, lai es tur spēlētu. Man ilgi nebija jādomā, piekritu. Galu galā tās jau nav nekādas kāzas, varu jau nospēlēt. Laikam mana krievu valoda nedaudz ierūsējusi.

                 Pārsteigumi sākās jau piektdien (15.05), kad viņa man zvanīja, lai sarunātu visu sīkāk par to, kā jau rīt (16.05) viss tas notiks. Es biju sapratis, ka tas pasākums notiek svētdienā. Nu labi, neko visu sarunājām.

                Tad nu vakar (16.05) es ierados vilciena stacijā, kur mani satika viņas mamma, ar kuru devos uz Miltenbergu, pasākuma sākums plānots tur. Dāma gados, bet ļoti jauka. Viņi paši ieradušies Vācijā no Ukrainas, tāpēc komunicējām krieviski.

                Kad ieradāmies M-bergā, viņa man pat nopirka pāris bulciņas un kafiju, kaut gan es teicu, ka tas nav nepieciešams. Pēcāk devāmies pa kalnu augšu, lai nokļūtu pie pils, kur bija paredzēts sākt šo pasākumu. Skats no pils pakājes ir itin neslikts. Iečolējiet.

Tā izkatās lielākā daļa pilsētas no cilvēka staigājuma (atvasīnāts no putna lidojum).

         Augšā satikām jau to daļiņu viesu, kuri bija paguvuši šo pasākumu pagodināt ar savu klātbūtni. Sievieti, kura mani nolīga, gan vēl nemanīju, tas manī viesa aizdomas, ka kaut ko esmu pārpratis...

            Un te nu viņa nāca - ar līgavaini pie rokas un kāzu kleitā! Tās bija viņas kāzas, kurās man bija jāspēlē! Elle, es tam nebiju morāli sagatavojies!

           Tā kā bijām norunājuši, tad tur pat augšā pie pils nospēlēju vienu dziesmu, par kuru visi kāzinieki bija sajūsmā. Lieki gan piebilst, ka es viņus nevainoju, jo es izklausījos pārsteidzoši labi, pārsteidzoši labi pat priekš sevis. Nospriedu, ka apziņa cik šis pasākums ir nozīmīgs, lika manī pamosties augstākas klases izpildītājam. 

           Sākās jūra fotogrāfiju uzņemšanu. Sākot no ģimenes kopbildēm un beidzot ar visu pārējo. Tā kā profesionālā fotosesija viņiem bija paredzēta vēlāk, tad man palūdza nedaudz pafotogrāfēt, lai viņi visi būtu bildēs. Kad beidzot sapratu, ka kamera nefotogrāfē tāpēc, ka nav ieslēgta, tad jau aizgāja. Tiesa, es nekādu kadru kvalitāti negarantēju, bet savus pārsimts foto priekš viņiem uzņēmu.

             Pēcāk ceļš veda uz vietu, kur notika sarakstīšanās process. Baigā birokrātija un nenormāli ilga birokrātija. Kamēr pāris un tas čalis, kurš tur visu to procesu vadīja vervelēja vāciski, tikmēr es apskatīju tuvāk visus viesus. 

              Jāsecina, ka ģimenē bija arī jocīgais pāris. Kas viņus padara jocīgus? A nezinu. Iespējams tas, ka viņu gadu atšķirība pavisam stabili ir mērāma kādos gados 15-20 vai varbūt fakts, ka sieviete (kura bija daudz vecāka par savu mīlnieku) bija saģērbusies pilnīgi nejauši izvēlētās lupatās, kuras nu nepiedienēja kam tādam, ko būtu pieņemams vilkt uz kāzām. Vai varbūt par to liecināja tas, ka vīrietis bija iestīvējies kādā vecā žaketē un tam klāt pievilcis kaklsaiti, kuru rotāja nekas cits kā makšķeres. Nu spriediet paši.

            Pa vidu tam visam birokrātiskajam bezpriģelim tika nospēlētas pāris dziesmas. Nē, es vēl neķēros pie lietas. To darīja kādas 2 sievietes, kuras šķietami bija izrautas no virtuves, tikai šī iemesla dēļ (tas nav seksisms, viņas tiešām izskatījās pēc virtuves strādniecēm).
               Viena no viņām spēlēja klavieres, bet otra dziedāja. No sākuma es sapratu, ka dziesmas ir vācu valodā, bet pēc dažām frāzēm atskārtu, ka viņas cenšas izpildīt angļu dziesmas. Klavieres spēlēja labi, bet par dziedāšanu gan gluži to pašu nevar teikt. Es jau saprotu, ka var kādu noti aizšaut greizi, kam gan negadās, bet nu ne jau nu katru otro! Un kad pienāca piedziedājumi un pavāres sāka raut kopā, tad šķita, ka katra izpilda savu dziesmu...

                 Kad beidzot visi papīra kalni bija parakstīti un visi ķēra pie glāze šampanieša, es arī izpildīju vienu dziesmu. Virtuvnieces stāvēja kā nolēmētas un blenza uz mani tā kā es būtu citplanētietis. Pēcāk abas teicās, ka man ļoti labi sanācis. Varbūt viņas gaidīja, ka es atbildēšu ar tādu pašu laipnību par viņu priekšnesumu, tādā gadījumā neko tādu viņas nesagaidīja.

                  Turpinājumā pasākums veda uz kalnu, kurā savulaik atradies mūku klosteris, bet tagad ir baznīca un iecienīts tūristu objekts, jo no turienes paveras labs skats, kā arī ir iespēja paēst un padzert. Mēs tur bijām tikai viena iemesla dēļ, lai fotogrāfētos. Un tika uzņemt daži tūkstoši foto, es pat nepārspīlēju.

 Koki čakarē kadru, bet ideja ir aptuveni skaidra.

                         Beidzot arī devāmies uz vietu, kur bija paredzēts ieturēt mielastu. Tas bija iespaidīga izmēra un izskata komplekss, kurā sezonas laikā norisinājās vairākas kāzas vienā dienā, vienlaicīgi. Tur netrūka ne saunas, ne ezera ar pludmali, ne baseina, ne konferenču zālēs utt. 

              Sākotnēji pasēdējām ārā, kur tika servēta kafija un dzērieni, kā arī kāzu torte, kuru ievedot gandrīz nosvieda uz zemes. Tas tik būtu bijis tracis. Es arī tur nospēlēju pāris dziesmas, lai atraisītu pasākumu.  

 Tā tas komplekss izkatījās no ezera maliņas.

                         Tad, kā gan man tas nebija ienācis prātā, notika vēl viena fotosesija! Nopietni? Nu vajag jau foto, bet tik daudz? Galvenais ko es no tās sesijas konstatēju - jaunlaulātie neprot kopā palekties, jo tā kadra uzņemšana atgādināja basketbola treniņu.

                Kad tas nu bija garām, devāmies iekšā, kur tika servēta īstā maltīte. Nu tik glauni es sen nebiju paēdis. 

            Viesiem bija ēdienkarte, kur katram kursam varēja izvēlēties no vairākām opcijām, kā pašam ērtāk. Varēja arī pasūtīt dzērienus pēc sirds patikas. Es gan pie grādīgā gala neķēros, jo galu galā biju ieradies tur strādāt. Maltīti gan es patiesi izbaudīju. Neesmu drošs vai tā likās tik izcila dēļ fakta, ka pēdējā laikā gandrīz katru ēdienreizi gatavoju pats, vai tādēļ, jo tā tiešām bija izcila. Sliecos uz otro variantu.

             Kad bija pienācis laiks man spēlēt, tad līgavaiņa dēls (12 gadi) man prasīja vai nevar piesist perkusijas. Kas tad man? Ja jaunajam pārim nav pretenziju, tad manis pēc kaut lai arfu spēlē. Jāsaka, ka priekš viņa vecuma viņš to darīja diezgan kvalitatīvi. Un jo tālāk vedās spēlēšana, jo labāk mums sanāca saspēlēt.

              Līdz ar glāžu atkārtotu pildīšanu arvien vairāk panesās arī dejošana. Kā arī 2 ukraiņu sievietes bija ietērpušās tradicionālajos tērpos un uzlika savus vietējos gabalus, kamēr es paņēmu pauzi. Tad puse viesu (no līgavas puses) jautri blēja līdzi un dejoja, bet otra puse (no līgavaiņa puses) neko daudz nesaprata un vienkārši dejoja.

           Kopumā tās bija mazas kāzas ap 30 cilvēku. Kā noskaidroju, tas šis ir tikai oficiālais pasākums. Tāda patiešām liela ballīte (ap 150 cilvēkiem) ir paredzēta septembrī. Mani uz to aicināja tusēties ne spēlēt, bet es jau tajā laikā būšu atpakaļ Latvijā.

          Jāsaka, ka mana uzstāšanās neatstāja nevienu neapmierinātu, jo saņēmu komplimentu jūru un vairākus lūgumus kādas dziesmas atkārtot. Un viena no pieprasītākajām bija "Prāta vēta - Lidmašīnas". Es neesmu drošs, kas viņiem tik ļoti tajā dziesmā patika, bet fakts kā tāds, ka vakara gaitā es to izpildīju reizes 7 vismaz.

          Mani arī uzaicināja uz brokastīm nākamajā dienā, kuras bija paredzētas itin vērienīgas ar daudz viesiem, taču tās gan izlaidu, jo fiziski jutos pārguris pēc tik garas dienas.

          Stāsta morāle - krieviski Subota ir sestdiena, nevis svētdiena. 

 4.5 Mazlietiņas

• Mazos pasākumos vācieši uz vienreizējiem traukiem raksta, kuram tas pieder, lai izvairītos no tā, ka tie tiek visu laiku izmesti un vietā ņemti jauni.
• Vienu dienu veikalā stāvēju rindā aiz pāris sīkajiem, kuru iepirkumu saraksts sekojošs - svece, lēti dezodoranti (nezinu kā to vārdu raksta) un skittles. Ar Kristapu uzreiz salikām 1+1 kopā un sapratām, ka viņi pūtīs dežus uz degošu sveci, pie tam vienlaicīgi ēdīs skittles.
• Mums te bija īsta ugusnsgrēka trauksme lekcijas laikā. Nekas nenodega, bet kāds bija pamanījies vienu kabinetu piepildīt ar dūmiem.
• Vienu dienu mani arī uzrunāja pāris meitenes, kuras grib, lai spelēju viņu draudzenes dz-dienā, tas gan patālu, redzēs kā izkārtosies.

Šai reizei tas arī viss. 

Neesi bailīgs, atstāj komentāru FB lapā ja ir kas sakāms.

Salasās nākamreiz!

Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.

                  

Pašauj vaļā!

Guten Abent!

     Laiks rikšo uz priekšu tikpat ātri kā Rīgas autoostā no nekurienes uzrodas kapeiku streļītāji. Tad nu pienācis laiks trešajam ierakstam manā Erasmus blogā.

     Šoreiz ieraksta lielāka daļa veltīta tam kā es lustējos Frankfurtē, jo par garlaicīgām, ikdienišķām leitām nav interesanti ne rakstīt, ne lasīt.
     Iekrampējies pelē un rullē tik lejā!

Šoreiz lasiet:

3.1 Vācija domā par Francijas pārtiku ("Futbola spēles" apmeklējums)

3.2 Skaistākais auto viņpus upei (Kā es atradu meklēto)

3.3 Izejot no zonas (Kā es parkā ģitāru spēlēju)

3.4 Frankfurte no cita skata punkta (Kā es Frankfurtē viesojos)

3.5 Mazlietiņas (Sīkumi, kuri mani pārsteidza)

 

3.1 Vācijā domā par Francijas pārtiku

        Kādā īpaši pretīgā pavasara dienā (tādas te parasti ir nedēļas nogales) vācu studente, kura te galvenokārt ņemās/darbojās/palīdz ārzemniekiem, ielūdza gribētājus braukt ar viņu uz netālu esošo pilsētas piedēkli, lai skatītos futbola maču, kurā spēlē viņai labi zināms draugs.
      Tā kā laiks bija ūber draņķīgs, tad lielu atsaucību šis aicinājums neizpelnījās, bet tas neapturēja mani un meksikāni, jo līdz šim nebijām redzējuši kā vačieši spēlē nopietnu vietējo futbolu (tas ko mēs te treniņos spēlējam ir neliela parodija).
      Pirmā lieta, kas mani pārsteidza - par mača skatīšanos ir jāmaksā 2,50 euro! Nu labi, tas jau būtu tīri neko, lai jau tiek, bet es biju mini šokā, jo jāmaksā tikai vīriešiem, bet sievietes drīkst čolēt par velti. Sasodīts seksisms!
       Mēs ar Sergio cerējām uz interesantu maču, bet arī tas izpalika. Es nezinu kāds līmenis tas bija, noteikti kāda 15. bundeslīga, bet tajā komandā es būtu varējis spēlēt pavisam stabili. Laukumā bija pat viens spēlētājs, kura augums noteikti nepārsniedza 150 cm.
Smieklīgi tas, ka tam mačam pat nebija līnijtiesnešu. Galvenais tiesnesis vienkārši izlēma vai viņaprāt spēlētājs bijis aizmugurē... 
      

Šādi "mačs" izskatījās no mūsu ierakumiem. Laukuma kvalitāte gan bija līmenī.

    Atceļā no gadsimta spēles, manu un Sergio uzmanību piesaistīja jocīgie zemie veidojumi gar ceļiem. Mēs apvaicājāmies vācietei, kas tā par štelli un viņa piestāja, lai parādītu.

    Izrādās, ka skruptuloza atkritumu šķirošana nav vienīgā vāciešu aizraušanās. Reģionos, kuros ir lielākā varžu populācija, gar ceļiem tiek veidoti nelieli žogi no plēvēm un zemē ieraktiem spaiņiem. Doma ir tāda, ka vardes salec šajos spaiņos un vakarā tiek pārnestas uz otru ceļa pusi, tādējādi netiekot izšķaidītas uz ceļa. Tas arī samazina risku braucējiem, jo vardes pašas par sevi ir slidena substance.

Spaiņi ierakti ar +/- 10 metru atstatumu. Žoga kopējais garums varētu būt ap 5 kilometriem.

3.2 Skaistākais auto viņpus upei

     Varbūt kādam no jums atmiņā ir palicis, ka pagājušajā ierakstā es pie mazlietiņām rakstīju šādi:"Mašīnu numuri sākas ar pilsētas iniciāļiem un turpinās ar burtiem un cipariem. Tāpēc A-Burgā AB, bet Miltenbergā MIL. Ja es uziešu zīmi, kura sākas ar MILF, noteikti nofotogrāfēšu."
       Kopš tās dienas es visu laiku bolījos pa labi un pa kreisi, jo biju stingri sev nolicis, ka līdz nākamajam ierakstam (šim ierakstam) manai misijai jābūt paveiktai.

   Pēc pāris dienām es tomēr zaudēju modrību. Šķita, ka iespējams šīs numurzīmes ir aizliegtas, vai cilvēkiem Miltenbergā ar humora izjūtu tā pašvaki. Bet tieši tad notika negaidītais...
     Es rīta pusē biju izlēmis apmeklēt vietējo pārtikas bodi un, neko labu nenojauzdams, stāvēju pie luksafora. Pārlaidis laisku skatienu apkārt, gandrīz izsviedu savu iepirkumu kuli no rokām! Tur nu tā bija, manis meklētā mašīna, gluži kā pēc pasūtījuma stāvēja pie luksafora!
     Es ar izteikti glupu smaidu sejā izrāvu savu telefonu un uzņēmu nu jau leģendāro bildi, kura paliks dzimtas mantojumā un tiks nodota cauri paaudzēm.

Nezinātājiem, saīsinājums MILF tika ieviests filmā Amerikāņu pīrāgs. Tas nozīmē Mother I Like to F^*&.

3.3 Izejot no zonas

     Kopš mamma man atsūtīja ģitāru es lielu daudzumu laika pavadīju papildinot savu repertuāru ar klasiskām un arī jaunajām dziemām. Kāpēc? Jo es jau kopš saviem trinkšķināšanas pirmsākumiem biju gribējis kādu dienu pamēģināt ielu muzicēšanu.
       Tad nu es palūdzu savai buddy studentei, lai noskaidro kādi likumi tam šajā pilsētā piemēroti, jo, lai gan mana vācu valoda sāk iegūt kaut kādas aprises, es neko no tiem sarežģītajiem tekstiem neprotu izlasīt.
       Pienāca tā piektdiena, kad es nolēmu, ka laiks izkāpt no savas komforta zonas un doties uz iepriekš noskatīto vietu, kur mēģināt uztrinkšķināt kaut ko savam un citu priekam.
       Ierados parkā, kur ir tunelis, kurš ved uz iepirkšanās centru, līdz ar to liela cilvēku plūsma. Noliku savu ģitāras somu guļus, izņēmu savu štrumentu un ķēros pie lietas.
       Nekāds stress vai kas tāds īpaši nebija jūtams, kas mani pašu mazliet pārsteidz, jo galu galā es spēlēju pilnīgiem svešiniekiem, kuri vienkārši iet garām. Un tad kad kāda maza meitenīte, kurai mamma bija iedevusi monētu, piesteberēja pie manis un iemeta to manā somā, sajutos pavisam droši un pašāvu vaļā.

        Uz riņķi dragāju kādas padsmit dziesmas, jo cilvēki tāpat visu laiku mainās. Lai gan bija arī kadri, kuri uzkavējās nedaudz ilgāk, lai paklausītos. Bija arī indivīdi, kuri pienāca parunāties par mūziku, pateikt kādu komplimentu vai vienkārši apvaicāties no kurienes esmu. Parasti gan šādas sarunas sākas ar to, ka viņi kaut ko vervelē vāciksi uz ko es nosaku:"Enšuldigung, ih šprehe bišen doič. Sprehen Zī Engliš?", bet pēcāk saruna norit angliski.
       Noteikti kāds prāto par to cik daudz var nopelnīt. Konkrētos skaitļos neizteikšos. Bet 2-2,5 stundās, kurās vēl ir spēja noturēt meldiņu un dziedāt, sanāk vairāk kā alus kastei, pie tā arī paliksim.
        Tā arī nebija vienīgā reize, kad es to darīju, un noteikti turpināšu visa sava Erasmus laikā, jo tā ir neatsverama pieredze un iespēja piepelnīties.

3.4 Frankfurte no cita skata punkta

        Pagājušajā pirmdienā nolēmu, ka derētu kaut kur piektdien un sestdien aizdoties, jo cik tad var sēdēt uz vietas. Par to, kur doties galva gan ilgi nebija jālauza, jo Frankfurte, kura ir diezgan liela pilsēta, ir tepat netālu, pie tam es tur nav bijis.

         Manu prātu pāršalca ģeniāla doma, ka es šo ceļojumu uztaisīšu par 2 dienu pasākumu, kā arī paķeršu līdzi ģitāru, lai patrinkšķinātu arī lielpilsētā. Tā kā man nebija vēlmes šķirties no vismaz 30 euro, lai pavadītu nakti lētākajā hostelī, sāku meklēt sev vietu, kurā piemest dupsi, izmantojot couchsurfing.com. Nezinātājiem - couchsurfing ir mājaslapa, kurā var atrast vietējos, kuri piedāvā pie sevis palikt pa nakti ceļotājiem, tūristiem. Tā ir lieliska iespēja gan ietaupīt naudu, gan iepazīties ar cilvēkiem no visas pasaules. 

          Tad nu, pēc vairākiem izsūtītiem lūgumiem, man atbildēja Marcels, kuram bija daudz labu atsauksmju un arī pēc sejas sakarīgs čalis.

            Piektdienas rītā devos uz A-burgas vilciena staciju. Sākās mans ceļojums ar nelielu notizlošanos. Biļetes stacijā jāpērk speciālos aparātos, bet es pamanījos nopirkt biļeti uz nepareizo galapunktu, kaut kur ellē ratā. Labi, ka turpat bija biļešu centrs, kur šo kļūdu varēja labot un atgriezt pārmaksātos līdzekļus. Un es vēl ņirdzu par brazīlieti, kurš gandrīz aiztriecās uz Šveici. Sāku domāt, ka varbūt tomēr viņš tik liels muļķis nav.

          Ierados Frakfurtes centrālajā stacijā, kurā bija norunāts satikties ar Marcelu, jo es tak pilsētā nemācētu atrast pilnīgi neko. Pamatīgi nokaitināja ubagi, kuri bija gaužām uzmācīgi. Šie pat pārsit Rīgas autenes kapeiku streļītājus, jo neliekas mierā pat tad ja Tu nepievērs viņiem ne mazāko uzmanību. Policija ar turpat uz vietas, bet laikam viņus nekas tāds nepārsteidz.

            Pēc neilgas gaidīšanas Marcels bija klāt un devāmies uz viņa dzīvokli lai nomestu manas mantas. Čalis riktīgi sakarīgs, jautrs un pozitīvs. Angļu valoda gan nebija ļoti spīdoša, bet pietiekami labā līmenī, lai mēs bez problēmām varētu sarunāties. Viņš sācis uzņemt couchsērferus no janvāra un kopš tā laika jau saticis baru ar interesantiem cilvēkiem no visas pasaules.

           Tikām līdz dzīvoklim, kurš atradās 20 minūšu gājienā no stacijas (Priekš Frankfurtes izmēriem - ļoti tuvu) un es satiku viņa "flat mates". Vācijā, īpaši pilsētās, ir ļoti populāri īrēt dzīvokli kopā ar vēl 2-3 cilvēkiem, jo īre ir dārga, kā arī kopā jautrāk.

         Abas meitenes un čalis arī bija jauki cilvēki un mēs interesanti parunājām par dažādām tēmām, pirms es un Marcels devāmies apskatīt pilsētu.
            Pilsēta ir tiešām ievērības cienīga. Un to saka cilvēks, kuru nav ļoti viegli iespaidot. Ir gan debesskrāpji, gan bezgalīgi gara iepirkšanās iela (kura arī ir populārākā vieta ielu muzikantiem), gan arī šis tas no senajām ēkām. Man parādīja arī labāko burgeru vietu pilsētā. Lielais burgers maksāja 6 euro, bet bija katra centa vērts. Pavisam noteikti labākais burgers, kādu jebkad esmu ēdis.

            Te būs daži kadri kā tas izskatās no zemes.

Bankas ēkas, kurās ir tik daudz logu, ka logu tīrītāji ap tām riņķo visu gadu.

Šāds skats paverās uz pilsētu no gājēju tilta. Diezgan iespaidīgi.

 Uz tā paša tilta ir tūkstošiem slēdzeņu ar dažādiem apliecinājumiem. Dominēja laulības un mīlestība, bet bija arī tādas slēdznes kā "Bros 4ever", "Forever alone" uc.

        Tālak mūsu mini ekskursija veda uz debesskrāpi, kurš gribētājiem piedāvā iespēju uzslidināties augšā ar liftu, lai pavērtos uz pilsētu no putna lidojuma. Tādu izdevību nevarēja laist garām.

            Biļete studentiem maksāja 4,50 euro. Bija jāiziet arī stingra drošības pārbaude, kas mani mazliet pārsteidza. Redz, lai satiktos ar pilsētas mēru nekāda drošība nav jāiet, bet lai uzbrauktu uz jumta ir. Marcels gan palika lejā, jo pēdējo mēnešu laikā bija bijis augšā pārāk daudz reizes.
            Skats no augšas lielisks, bet ko tur daudz, iečekojiet paši.

Liftā iestrādāts neliels monitors, kurā redzams cik augstu tu uzbrauc un kādā ātrumā to izdari. Uz 58 stāvu nokļuvu aptuveni 30 sekundēs, jo lifts traucās ar 18 km/h.

 Ok, bilde ne tuvu neietver to ūber labo skatu, bet smuki tāpat.

Skats uz otru pusi, kurā tek tā pati Main upe, kura plūst caur A-burgu.

Kaut gan es īpaši neatbalstu selfiju uzņemšanu, nolēmu, ka šis notiekti ir uzņemšanas vērts, ne tā kā tiem miljons vienādie meiteņu selfiji ar domu graudiem apakšā.

          Pēcāk laikapstākļi uzlabojās un es nolēmu, ka laiks iet uzspēlēt milzīgajai auditorijai. 

             Sasniedzu pircēju ielu, kurā jau netrūka ielu mākslinieku. Daļu gan tā grūti nosaukt, piemēram, čigānus, kuri tikai taisa troksni vai ūber neglītu un resnu sievieti (Es neesmu rupjšs, ja jūs redzētu, jūs teiktu to pašu. Bailēs par kameras izkušanu es foto neuzņēmu), kura arābu mūzikas pavadībā centās ammm, hmm, teiksim tā - dejot. Briesmas...

         Laikapstākļi nelutināja, pamatīgs vējš. Vienubrīd tas rezultējās tajā, ka mana ne parāk smagā ģitāras soma tika aizlidināta pa gaisu un monētas izkaisītas pa visu ielu. 

            Par pirmās dienas muzicēšanas interesantāko notikumu es skaitu to, ka viena meitene palūdza, lai es nospēlēju happy birthday dziesmiņu, ļauju viņai to uzfilmēt un nosūtīt viņas draugam Brazīlijā, ko es ar prieku izdarīju.

             Pelnīt naudu gan tur ir grūtāk kā A-burgā, jo ir ne tikai liela konkurence, bet gan arī milzīgs troksnis no citiem un cilvēkiem, kuru tur ir tūkstošiem. Es pats dažbrīd sevi nevarēju dzirdēt... Tāpēc pēc kādas stundas ar astīti nolēmu, ka jāmet šodien miers un jādodas atapakaļ uz dzīvokli.

            Vakarā tika nolemts, ka jādodas izklaidēties, bez variantiem. Man, Marcelam un viņa dzīvokļa biedriem pievienojās arī paziņas no Bali, Īrijas un Somijas. Tas sanāca viens varen lustīgs internacionālais vakars.

            Sākumā devāmies uz turpat netālu esošo parciņu, kurā vācieši piektdienās pulcējās ar vienu iemeslu, un tikai vienu iemeslu - lai dzertu. Tur bija aptuveni 2000 cilvēku, kuri jautri čaloja un labi pavadīja laiku. Nekad nebiju redzējis tik daudz smaidošu vāciešu vienuviet. Tā bija arī pamatīga zelta bedre pārdevējiem, kuri pārdeva alkoholu un ātros ēdienus.

 Tā ir tikai maza daļa no visiem cilvēki, kuri tur bija.

       Pēcāk mūsu vakars veda uz kādu bāru, kurā vietas nebija absolūti necik. Bet dzērieni bija lēti un baudāmi, tāpēc mēs tur uzkavējāmies un labi pavadījām laiku.

          18. aprīli, jeb sestdienu, jeb vakardienu es skaitu kā vienu no interesantākajām savā dzīvē.

          No rīta pamodos ar vieglu pohmeli, bet tas mani neatturēja no došanās spēlēt. Biju nolēmis, ka spēlēšu tik ilgi cik pietiks spēka un tad došos mājup.

           No Marcela un pārējiem biju atvadījies jau vakar, jo kad pamodos, tad viņi visi jau bija aizgājuši uz darbu. Tā ka man atlika tikai sapakot savas pekeles un doties ielās.

            Iepirkšanās iela sestdien bija vēl pilnāka kā piektdien, arī ielu mākslinieku bija vairāk. Manu uzmanību piesaistīja kāds interesnats vīrietis, kurš nemuzicēja, bet gan vienkārši izklaidēja publiku. Skatīt bildi.

Ieskatieties vērīgi un redzēsiet, ka mikrafona vietā ir iesprausts burkāns un ģitāra ir akustiskā basģitāra. Šis čalis visu laiku kliedza:"Microphone check!" un, ar mazu nojausmu kā spēlē, blieza pa stīgām un dziedāja Maikla Džeksona hitus. Cilvēki gan smējās, gan filmēja, gan fotogrāfējās ar viņu. 

          Bija arī kāda grupa, kura izpildīja oriģinālās dziemas. Tiešām labas dziesmas. Man pat nebija žēl viņiem iemest 2 euro un vēlāk uzmeklēt internetā kādu viņu gabalu. Dzīvē gan skanēja labāk, bet tāpat prieks satikt tik labus mūziķus.

Grupas nosaukums ir "Kandinsky". Nosaukums gan gaužām neskanīgs, bet mūzika laba.

       Tad kā veicās man pašam? Ļoti interesnati.

       Spēlēju kā parasti, kad pie manis pienāca kāds jaunietis, kurš ceļo pa Vāciju ar autostopiem. Viņš teicās, ka spēlē mutes harmoņikas (nezinu kā tas vārds pareizi rakstās) un prasīja vai man nav iebildumu, ka viņš varētu man piespēlēt. Es piekritu. Skanēja super, starpās starp pantiņiem un piedziedājumiem viņš tiešām prasmīgi pūta tajā metāla gabalā.

        Pēcāk man izvērsās ļoti interesanta saruna ar kādu krievu, kurš uzkavējās, lai klausītos manu spēlēšanu aptuveni pusstundas garumā.

        Tad es ievēroju, ka mani jau kādu laiciņu vēro 2 meitenes. Es domāju, ka vienkārši patīk kā es izskatos vai spēlēju, nothing special. Tad viņas pēc kādas dziesmas pienāca pie manis, iemeta pāris euro un sāka kaut ko vāciski vervelēt. Kad beidzot pārgājam uz angļu valodu, noskaidrojās, ka vienai no viņām nākamajā sestdienā ir dzimšanas dienas un viņa vēlas, lai es tajā spēlētu. Piedāvāja samaksāt, apmaksāt ceļu un vēl noballēties par velti. Tas bija kaut kas negaidīts, bet ļoti interesants piedāvājums. Tad nu mēs apmainījāmies ar FB kontaktiem un tagad es zinu ko es darīšu nākamajā sestdienā :)

         Bija arī kāds indietis, kurš palūdza, lai viņa draugs viņu filmē, es spēlēju dziesmu un viņš man blakus svingoja ritmā, tas bija smieklīgi.

         Pēcāk spēlēt palika arvien grūtāk, jo bija jūtams, ka iesitās nogurums no iepriekšējās dienas izklaidēm. Tad nu arī nolēmu, ka laiks doties mājup. 

         Nopelnīju pietiekami, lai nosegtu savas ceļa un izklaides izmaksas, kā arī nedaudz pa virsu, tādēļ jutos apmierināts. Kopumā tās bija 2 līdz šim interesantākās dienas Vācijā. Frankfurte nav pēdējā pilsēta, kurā es plānoju realizēt šādu pašu programmu.

3.5 Mazlietiņas

• Vācijā McDonalds streļī 50 centus par tualetes apmeklējumu.
• Lieldienu brīvdienās liela daļa devās ekskursijās uz citām valstīm. Amerikāniete devās uz Londonu pie māsīcas un iegādājās somiņu... par 500 euro! Turklāt tā somiņa mazāka par A4 lapu! Mana ģitāra nemaksāja tik daudz.
• Lielveikalos ir stāvvietas, kuras ir platākas par parastajām un tās ir paredzētas tikai sievietēm. Laba doma.
• Pierādījās, ka latvieši ir visur, jo vienu dienu, kad spēlēju A-burgā, nolēmu uzraut lidmašīnās. Kāda garāmgājēja noteica:"Tev labi sanāk!"
  
  
  Tas šoreiz viss. Ja izlasīji līdz galam, tad gan Tu esi malacītis/-te. 
  Nākamais ieraksts, kad būs ko rakstīt!
  
  Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.

         

 Vecāki ieraskti zemāk vai augšā zem sadaļas "vecāki ieraksti".