Vecāki ieraksti

Sunday, 17 May 2015

One man show

Alles klār!

       Sveiciens visiem otrpus ekrānam! Mēnesis aizritējis, laiks jaunam bloga ierakstam. Ārī šoreiz neko ikdienišķu īsti neaprakstīšu, tikai mēneša augstgaismas (highlights).

Šoreiz lasiet:
4.1 Glābjot nākotnes līderus (Asins nodošana)
4.2 Bezgalīgie applausi (Deju priekšnesuma apmeklējums)
4.3. Vācijas ārzemnieki nemāk dzert (Kā dzimšanas dienās spēlēju)
4.4 Ā, šitās ir kāzas? (Kā kāzās spēlēju)
4.5 Mazlietiņas (Sīkumi, kuri mani pārsteidza) 


4.1 Glābjot nākotnes līderus

             Kādu dienu augstskolas campus teritorijā bija noparkojusies smagā mašīna ar asins lāsēm uz sāniem un campus teritorijā klīda cilvēki tērpušies baltā. Varētu nodomāt, ka tie ir vampīri, bet šoreiz ne. 
           Gluži kā Latvijā arī šeit slimnīcas dodas izbraukumos, lai savāktos asinis no jaunas miesas un nodotu tiem, kuriem tas vajadzīgs. Mēs ar Kristapu jutām svētu pienākumu, mums bija jāpalīdz vāciešiem. Vairāk gan šo pienākumu juta Kristaps, mani interesēja cik mums par to samaksās.
          Tad nu aizgājām un pieteicāmies nolaist pus litru savas dzīvības sulas cēlu mērķu vārdā. Es esmu asinis nodevis arī Latvijā, tādēļ varu salīdzināt šo procesu. 
             Vācieši, kā jau burta kalpi, neaprobežojas ar vienu lapu, kurā atķeksē savu slimības vēsturi, viņiem te tas ir milzīgs process. Vispirms jāaizpilda lapa, tad jārunā ar ārstu, tad vēl 20 reizes pārbauda Tavu identitāti. Ko ta, ja nezinās kam tās asinis pieder, tad nevarēs izmantot?
               Arī pēc nodošanas neļauj taisni joņot projām, bet gan liek vēl 10 minūtes palikt guļus un tad 10 minūtes sēdus, tikai tad drīkst doties prom. Asins paraugu, lai noteiktu asins grupu, ņem no auss, nevis no pirksta, tas likās jocīgi. Bet pati interesantākā lieta ir tāda, ka pēc asins nodošanas ir iespēja izvēlēties vai ļaut viņiem asinis izmantot. Priekš kam tad es viņas nodevu? Jo man tas sagādā neatkārtojamu baudu?
               Un cik mums samaksāja? Absurdi maz! Ja Latvijā iedeva 3 latus (vēl latu laikos) un paiku, tad te iedeva 2 x 2,5 euro vērtus kuponus, kurus varēja izmantot skolas kafejnīcā. Krāpšana! Man jau likās, ka biezie friči var atļauties samaksāt daudz vairāk.
               Vienīgi pozitīvi tas, ka pēc tam, kad esi kļuvis par asins nodevēju, atsūta pateicības vēstuli, kā arī asins donora karti. Un šī ir normāla, laminēta karte ar asins datiem, kuru var ielikt makā. Nevis kā tās parastās, viegli izirstošās papīra lapeles, kuras dod Latvijā.

              
Šādi izskatās tas pasākums.



4.2 Bezgalīgie applausi

          Mums te ir viens tāds jauks kurss (Business seminar Germany), kura ietvaros mēs to vien darām kā dodamies uz kompānijām un skatāmies kā viņi strādā, uzzinām ko jaunu utt. Un beigās būs jāuzraksta nieka 10 lpp papīrs, tas viss. Lieliski.
                    Tad nu kādā jaukā pēcpusdienā bija pienācis laiks apmeklēt A-burgas teātri, lai ne vien apskatītos kā tas izskatās, bet arī noskatītos deju priekšnesumu. Bez maksas, protams.
              Pats teātris nav milzīgs, tad jau Valmieras ir lielāks, bet tas var lepoties ar senu vēsturi. Pie tam reiz knapi izmucis no nežēlīga likteņa, lai taptu pārbūvēts par fabriku, jo pietrūcis naudas, lai to uzturētu.
              Vēl pirms priekšnesuma iegājām zālē ar teātra direktoru, jo viņš pats personīgi gribēja mums novadīt tūri. Tur iesildījās priekšnesuma dalībnieki un mēs aprunājāmies arī ar režisoru. Izrādās, ka tā ir ceļojoša deju izrāde, kura šajā iestādījumā viesojas tikai 2 vakarus. Dejotāji bija no visas pasaules, kas to padarīja par ļoti multi kulturālu blici. Pavērojām nedaudz kā viņi iesildās un tad uztaisījām šī kursa kopbildi.
 Parasta iesilde. Nospriedām, ka vismaz 80% no deju grupas ir homoseksuāļi (runājot par vīriešiem). Ko? Tā viņi izskatījās.

Kursa kopbilde uz skatuves. No labās ir deju trupas režisors, tad teātra direktors un tālāk mēs pārējie.

         Drīz pēc tam sekoja arī pats priekšnesums. 
      Teikšu kā ir, dažbrīd bija ļoti interesanti, bet dažbrīd aiz garlaicības varēja arī aizmigt. Priekšnesums bija sadalīts vairākās tematikās (modernā deja, tango, balets utt.) un pēc katras 10 minūšu dejas dejotāji nāca paklanīties un saņemt applausus. Nu ok, nav jau grūti applaudēt, bet bišķi likās patizli.
         Ja viņi ar to vien būtu aprobežojušies, tad jā, es saprastu. Bet kad viss tas pasākums bija beidzies un viņi nāca atrādīties visi kopā, tad applausi vienkārši nebeidzās. 
          Vai nu vācieši nekad dzīvē neko tādu nebija redzējuši, vai nu viņiem tiešām tas likās kā pasaules klases priekšnesums, bet viņi vienkārši nevarēja beigt plaudēt. Un es šeit nerunāju par patastajiem 5 minūšu applausiem, tās stabili bija 15 minūtes! Bija jau normāls priekšnesums, bet ne jau nu tik normāls...

4.3 Vācijas ārzemnieki nemāk dzert

          Pagājušajā ierakstā minēju, ka mani uzaicināja spēlēt uz kādu dzimšanas dienu. Tad nu pienāca tā sestdiena, kad es uz turieni devos.
          Ballīte notika pilsētā Darmnstadt, kura atrodas aptuveni 50 km attālumā no A- burgas. Es ielecu vilcienā un devos turp. 
          Bija sarunāts, ka mani kāda persona sagaidīs stacijā, jo man nebija ne jausmas uz kuru debess galu man jādodas, taču, kad tur ierados, neviena tur nebija. 
           Kamēr gaidīju kosmisko būtni, kura mani no šejienes savāks, tikmēr man piesējās kāds pēc skata rumānis. Vīrietis uz gadiem 50, kurš ieraudzījis, ka man līdzi ir ģitāra ķēra mani pie rokas un kaut ko traki murminādams vilka arā no stacijas. Kad itin veikli biju izrāvies no viņa tvēriena, tad sāku viņam visās man zināmajā valodās vaicāt, kas viņam par problēmu? Izrādās viņš bija tik sajūsmināts, ka man līdzi ir ģitāra, ka gribēja, lai ejam ārā no stacijas, lai es spēlējot ģitāru un viņš dziedāšot. Vēl itin laipni piedāvāja sadalīt peļņu uz pusēm. Es nesapratu smieties vai ļoti skaļi smieties, tāpēc vienkārši pieklājīgi pasūtīju viņu dēt un paskaidroju, ka es neesmu te tāda iemesla dēļ ieradies.
             Pēc 10 minūtēm uzpeldēja kādas 2 sievietes, kuras mani atpazina un mēs devāmies uz ballītes norises vietu. Tā kā neviena no viņām neko sakarīgu neprata angliski, tad komunikācija norisinājās krievu valodā. Vācijā man krievu valoda ir izrādījusies krietni noderīgāka kā Latvijā.
            Pati ballīte norisinājās kādu studentu kopmītņu pagrabstāvā, kur bija speciālas telpas ballītem. Un patiešām labas telpas. Tur bija gan biljards, gan galda futbols, gan elektoniskās šautriņas, gan bāra lete, gan kur piemest dupsi.
            Satiku pašu jubilāri un viņas draudziņu. Kad uzzināju cik viņai paliek gadi, gandrīz novēlos no krēsla. Viņa izskatījās uz gadiem 17-20, bet svinēja 30. dzimšanas dienu. Labi, ok, mūsdienās kosmētika dara brīnumus, bet kad padzirdēju, ka viņas draugam, kurš izskatās jaunāks par mani, ir jau 35, tad es pilnā nopietnībā nodomāju, ka esmu ieradies uz vampīru svinībām, kurās es būšu galvenais mielasts. Bet kad es ieraudzīju lepni klāto paikas galdu, kā arī 2 ledusskapjus, kuri piepildīti tikai ar alkoholu, sapratu, ka tā laikam nebūs.
            Pārējie viesi bija tikpat veci cik izskatījās. Pārsvarā ap gadiem 30. Kolēģi, draugu un radi. Kopsummā uz 30 gabaliem. Bija gan tikai 2 vācieši, jo pati jubilāre ir no Rumānijas, tā ka tas bija diezga starptautisks tusiņš.
             Visi sāka ļoti strauji, ar to es domāju grādīgo dzērienu lietošanu. Manā prātā bija tikai viens jautājums - kurš kritīs pirmais. Un tas jautājums bija itin pamatots, jo viņi dzēra visu pēc kārtas. Rums, alus, šņabis, tekila, rumāņu mājas brūvējums u.c. Tas noteikti nav labs mikslis.
               Visi bija saradušies un es sāku spēlēt. Tas nu nemaz nebija grūti. Kāpēc? Tāpēc, ka visi jau bija tik pilni, ka gaudoja līdzi skaļāk par mani. Un dejoja arī tā kā tā būtu pēdējā diena viņu dzīvē.
               Nepagāja ne 5 dziesmas, kad sagaidījām pirmo kritušo, kura izrādījās pati jubilāre. Es zināju, ka tādos tempos dzerot, ilgi nevar izvilkt.
              Lai vai kā ballīte turpinājās un kopumā es labi pavadīju laiku, pie tam man par to samaksāja (tiesa, ne pārāk daudz). 
               Visi arī gribēja ar mani parunāties, bet īpaši izcēlās kāds vīrietis, kurš šķietami bija izlēmis man izstāstīt savu dzīvesstāstu no dzimšanas līdz kapam. Kādas 40 minūtes es to vien darīju kā apņēmīgi māju ar galvu un teicu "mhm", "ofcorse" u.c. Vēl viens problēmaspekts - jubilāres tēvs visu laiku man bāzās virsū ar savu pašdarīnāto dziru, kuru par varītēm gribēja man ieliet rīklē, bet tā kā es negribēju sagaidīt to likteni, kas neizbēgami vienu pēc otra piemeklēja citus viesus, es atteicos.
               Lai vai kā, pēc tā visa pasākuma man bija jātiek atpakaļ arī uz A-burgu. Tā kā tiešie vilcieni tik vēlu vairs nekursēja, nolēmu doties ceļā ar autobusu. Vot tā bija kļūda.
            No sākuma es domāju, ka autobuss brauks kādas 40 minūtes, aptuveni tāpat kā vilciens. Galu galā tie ir nieka 50 km. Bet šis te bija nolēmis izkratīties caur katru ciemu un viensētu šaipus Main upei! Es ceļā pavadīju 2 stundas! 
              Ja kāds cerēja uz bildēm - nebūs. Šis bija privāts pasākums un es neuzskatu, ka tas ir korekti likt šeit tik nodzertas sejas. 

4.4 Ā, šitās ir kāzas?

             Kādu dienu, neko labu nenojauzdams, spēlēju ģiču tepat A-burgas parkā. Kādu laiciņu mani vēroja kāda sieviete. Nospriedu, ka viņa jau nu priekš manis ir par vecu, droši vien kaut ko perina. Tā arī bija. 
               Viņa pie manis pienāca un sāka kaut ko prasīt vāciski. Kad konstatējām, ka vienīgā valoda, kurā spējam sazināties ir krievu, tad pārslēdzāmies uz to. 
               Tajā brīdī, kad viņa man to visu stāstīja es sapratu šādi - viņas dēlam būs kāzas, bet pirms kāzām ir kāds pasākums, kurā viņiem noderētu dzīvā mūzika un viņa vēlas nolīgt mani, lai es tur spēlētu. Man ilgi nebija jādomā, piekritu. Galu galā tās jau nav nekādas kāzas, varu jau nospēlēt. Laikam mana krievu valoda nedaudz ierūsējusi.
                 Pārsteigumi sākās jau piektdien (15.05), kad viņa man zvanīja, lai sarunātu visu sīkāk par to, kā jau rīt (16.05) viss tas notiks. Es biju sapratis, ka tas pasākums notiek svētdienā. Nu labi, neko visu sarunājām.
                Tad nu vakar (16.05) es ierados vilciena stacijā, kur mani satika viņas mamma, ar kuru devos uz Miltenbergu, pasākuma sākums plānots tur. Dāma gados, bet ļoti jauka. Viņi paši ieradušies Vācijā no Ukrainas, tāpēc komunicējām krieviski.
                Kad ieradāmies M-bergā, viņa man pat nopirka pāris bulciņas un kafiju, kaut gan es teicu, ka tas nav nepieciešams. Pēcāk devāmies pa kalnu augšu, lai nokļūtu pie pils, kur bija paredzēts sākt šo pasākumu. Skats no pils pakājes ir itin neslikts. Iečolējiet.
Tā izkatās lielākā daļa pilsētas no cilvēka staigājuma (atvasīnāts no putna lidojum).

         Augšā satikām jau to daļiņu viesu, kuri bija paguvuši šo pasākumu pagodināt ar savu klātbūtni. Sievieti, kura mani nolīga, gan vēl nemanīju, tas manī viesa aizdomas, ka kaut ko esmu pārpratis...
            Un te nu viņa nāca - ar līgavaini pie rokas un kāzu kleitā! Tās bija viņas kāzas, kurās man bija jāspēlē! Elle, es tam nebiju morāli sagatavojies!
           Tā kā bijām norunājuši, tad tur pat augšā pie pils nospēlēju vienu dziesmu, par kuru visi kāzinieki bija sajūsmā. Lieki gan piebilst, ka es viņus nevainoju, jo es izklausījos pārsteidzoši labi, pārsteidzoši labi pat priekš sevis. Nospriedu, ka apziņa cik šis pasākums ir nozīmīgs, lika manī pamosties augstākas klases izpildītājam. 
           Sākās jūra fotogrāfiju uzņemšanu. Sākot no ģimenes kopbildēm un beidzot ar visu pārējo. Tā kā profesionālā fotosesija viņiem bija paredzēta vēlāk, tad man palūdza nedaudz pafotogrāfēt, lai viņi visi būtu bildēs. Kad beidzot sapratu, ka kamera nefotogrāfē tāpēc, ka nav ieslēgta, tad jau aizgāja. Tiesa, es nekādu kadru kvalitāti negarantēju, bet savus pārsimts foto priekš viņiem uzņēmu.
             Pēcāk ceļš veda uz vietu, kur notika sarakstīšanās process. Baigā birokrātija un nenormāli ilga birokrātija. Kamēr pāris un tas čalis, kurš tur visu to procesu vadīja vervelēja vāciski, tikmēr es apskatīju tuvāk visus viesus. 
              Jāsecina, ka ģimenē bija arī jocīgais pāris. Kas viņus padara jocīgus? A nezinu. Iespējams tas, ka viņu gadu atšķirība pavisam stabili ir mērāma kādos gados 15-20 vai varbūt fakts, ka sieviete (kura bija daudz vecāka par savu mīlnieku) bija saģērbusies pilnīgi nejauši izvēlētās lupatās, kuras nu nepiedienēja kam tādam, ko būtu pieņemams vilkt uz kāzām. Vai varbūt par to liecināja tas, ka vīrietis bija iestīvējies kādā vecā žaketē un tam klāt pievilcis kaklsaiti, kuru rotāja nekas cits kā makšķeres. Nu spriediet paši.
            Pa vidu tam visam birokrātiskajam bezpriģelim tika nospēlētas pāris dziesmas. Nē, es vēl neķēros pie lietas. To darīja kādas 2 sievietes, kuras šķietami bija izrautas no virtuves, tikai šī iemesla dēļ (tas nav seksisms, viņas tiešām izskatījās pēc virtuves strādniecēm).
               Viena no viņām spēlēja klavieres, bet otra dziedāja. No sākuma es sapratu, ka dziesmas ir vācu valodā, bet pēc dažām frāzēm atskārtu, ka viņas cenšas izpildīt angļu dziesmas. Klavieres spēlēja labi, bet par dziedāšanu gan gluži to pašu nevar teikt. Es jau saprotu, ka var kādu noti aizšaut greizi, kam gan negadās, bet nu ne jau nu katru otro! Un kad pienāca piedziedājumi un pavāres sāka raut kopā, tad šķita, ka katra izpilda savu dziesmu...
                 Kad beidzot visi papīra kalni bija parakstīti un visi ķēra pie glāze šampanieša, es arī izpildīju vienu dziesmu. Virtuvnieces stāvēja kā nolēmētas un blenza uz mani tā kā es būtu citplanētietis. Pēcāk abas teicās, ka man ļoti labi sanācis. Varbūt viņas gaidīja, ka es atbildēšu ar tādu pašu laipnību par viņu priekšnesumu, tādā gadījumā neko tādu viņas nesagaidīja.
                  Turpinājumā pasākums veda uz kalnu, kurā savulaik atradies mūku klosteris, bet tagad ir baznīca un iecienīts tūristu objekts, jo no turienes paveras labs skats, kā arī ir iespēja paēst un padzert. Mēs tur bijām tikai viena iemesla dēļ, lai fotogrāfētos. Un tika uzņemt daži tūkstoši foto, es pat nepārspīlēju.
 Koki čakarē kadru, bet ideja ir aptuveni skaidra.


                         Beidzot arī devāmies uz vietu, kur bija paredzēts ieturēt mielastu. Tas bija iespaidīga izmēra un izskata komplekss, kurā sezonas laikā norisinājās vairākas kāzas vienā dienā, vienlaicīgi. Tur netrūka ne saunas, ne ezera ar pludmali, ne baseina, ne konferenču zālēs utt. 
              Sākotnēji pasēdējām ārā, kur tika servēta kafija un dzērieni, kā arī kāzu torte, kuru ievedot gandrīz nosvieda uz zemes. Tas tik būtu bijis tracis. Es arī tur nospēlēju pāris dziesmas, lai atraisītu pasākumu.  
 Tā tas komplekss izkatījās no ezera maliņas.


                         Tad, kā gan man tas nebija ienācis prātā, notika vēl viena fotosesija! Nopietni? Nu vajag jau foto, bet tik daudz? Galvenais ko es no tās sesijas konstatēju - jaunlaulātie neprot kopā palekties, jo tā kadra uzņemšana atgādināja basketbola treniņu.
                Kad tas nu bija garām, devāmies iekšā, kur tika servēta īstā maltīte. Nu tik glauni es sen nebiju paēdis. 
            Viesiem bija ēdienkarte, kur katram kursam varēja izvēlēties no vairākām opcijām, kā pašam ērtāk. Varēja arī pasūtīt dzērienus pēc sirds patikas. Es gan pie grādīgā gala neķēros, jo galu galā biju ieradies tur strādāt. Maltīti gan es patiesi izbaudīju. Neesmu drošs vai tā likās tik izcila dēļ fakta, ka pēdējā laikā gandrīz katru ēdienreizi gatavoju pats, vai tādēļ, jo tā tiešām bija izcila. Sliecos uz otro variantu.
             Kad bija pienācis laiks man spēlēt, tad līgavaiņa dēls (12 gadi) man prasīja vai nevar piesist perkusijas. Kas tad man? Ja jaunajam pārim nav pretenziju, tad manis pēc kaut lai arfu spēlē. Jāsaka, ka priekš viņa vecuma viņš to darīja diezgan kvalitatīvi. Un jo tālāk vedās spēlēšana, jo labāk mums sanāca saspēlēt.
              Līdz ar glāžu atkārtotu pildīšanu arvien vairāk panesās arī dejošana. Kā arī 2 ukraiņu sievietes bija ietērpušās tradicionālajos tērpos un uzlika savus vietējos gabalus, kamēr es paņēmu pauzi. Tad puse viesu (no līgavas puses) jautri blēja līdzi un dejoja, bet otra puse (no līgavaiņa puses) neko daudz nesaprata un vienkārši dejoja.
           Kopumā tās bija mazas kāzas ap 30 cilvēku. Kā noskaidroju, tas šis ir tikai oficiālais pasākums. Tāda patiešām liela ballīte (ap 150 cilvēkiem) ir paredzēta septembrī. Mani uz to aicināja tusēties ne spēlēt, bet es jau tajā laikā būšu atpakaļ Latvijā.
          Jāsaka, ka mana uzstāšanās neatstāja nevienu neapmierinātu, jo saņēmu komplimentu jūru un vairākus lūgumus kādas dziesmas atkārtot. Un viena no pieprasītākajām bija "Prāta vēta - Lidmašīnas". Es neesmu drošs, kas viņiem tik ļoti tajā dziesmā patika, bet fakts kā tāds, ka vakara gaitā es to izpildīju reizes 7 vismaz.
          Mani arī uzaicināja uz brokastīm nākamajā dienā, kuras bija paredzētas itin vērienīgas ar daudz viesiem, taču tās gan izlaidu, jo fiziski jutos pārguris pēc tik garas dienas.
          Stāsta morāle - krieviski Subota ir sestdiena, nevis svētdiena. 

 4.5 Mazlietiņas

  • Mazos pasākumos vācieši uz vienreizējiem traukiem raksta, kuram tas pieder, lai izvairītos no tā, ka tie tiek visu laiku izmesti un vietā ņemti jauni.
  • Vienu dienu veikalā stāvēju rindā aiz pāris sīkajiem, kuru iepirkumu saraksts sekojošs - svece, lēti dezodoranti (nezinu kā to vārdu raksta) un skittles. Ar Kristapu uzreiz salikām 1+1 kopā un sapratām, ka viņi pūtīs dežus uz degošu sveci, pie tam vienlaicīgi ēdīs skittles.
  • Mums te bija īsta ugusnsgrēka trauksme lekcijas laikā. Nekas nenodega, bet kāds bija pamanījies vienu kabinetu piepildīt ar dūmiem.
  • Vienu dienu mani arī uzrunāja pāris meitenes, kuras grib, lai spelēju viņu draudzenes dz-dienā, tas gan patālu, redzēs kā izkārtosies.


Šai reizei tas arī viss. 
Neesi bailīgs, atstāj komentāru FB lapā ja ir kas sakāms.
Salasās nākamreiz!

Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.

                  






















No comments:

Post a Comment