Vecāki ieraksti

Sunday, 19 April 2015

Pašauj vaļā!

Guten Abent!

     Laiks rikšo uz priekšu tikpat ātri kā Rīgas autoostā no nekurienes uzrodas kapeiku streļītāji. Tad nu pienācis laiks trešajam ierakstam manā Erasmus blogā.
     Šoreiz ieraksta lielāka daļa veltīta tam kā es lustējos Frankfurtē, jo par garlaicīgām, ikdienišķām leitām nav interesanti ne rakstīt, ne lasīt.
     Iekrampējies pelē un rullē tik lejā!

Šoreiz lasiet:
3.1 Vācija domā par Francijas pārtiku ("Futbola spēles" apmeklējums)
3.2 Skaistākais auto viņpus upei (Kā es atradu meklēto)
3.3 Izejot no zonas (Kā es parkā ģitāru spēlēju)
3.4 Frankfurte no cita skata punkta (Kā es Frankfurtē viesojos)
3.5 Mazlietiņas (Sīkumi, kuri mani pārsteidza)

 

3.1 Vācijā domā par Francijas pārtiku

        Kādā īpaši pretīgā pavasara dienā (tādas te parasti ir nedēļas nogales) vācu studente, kura te galvenokārt ņemās/darbojās/palīdz ārzemniekiem, ielūdza gribētājus braukt ar viņu uz netālu esošo pilsētas piedēkli, lai skatītos futbola maču, kurā spēlē viņai labi zināms draugs.
      Tā kā laiks bija ūber draņķīgs, tad lielu atsaucību šis aicinājums neizpelnījās, bet tas neapturēja mani un meksikāni, jo līdz šim nebijām redzējuši kā vačieši spēlē nopietnu vietējo futbolu (tas ko mēs te treniņos spēlējam ir neliela parodija).
      Pirmā lieta, kas mani pārsteidza - par mača skatīšanos ir jāmaksā 2,50 euro! Nu labi, tas jau būtu tīri neko, lai jau tiek, bet es biju mini šokā, jo jāmaksā tikai vīriešiem, bet sievietes drīkst čolēt par velti. Sasodīts seksisms!
       Mēs ar Sergio cerējām uz interesantu maču, bet arī tas izpalika. Es nezinu kāds līmenis tas bija, noteikti kāda 15. bundeslīga, bet tajā komandā es būtu varējis spēlēt pavisam stabili. Laukumā bija pat viens spēlētājs, kura augums noteikti nepārsniedza 150 cm.

Smieklīgi tas, ka tam mačam pat nebija līnijtiesnešu. Galvenais tiesnesis vienkārši izlēma vai viņaprāt spēlētājs bijis aizmugurē... 
      


Šādi "mačs" izskatījās no mūsu ierakumiem. Laukuma kvalitāte gan bija līmenī.

    Atceļā no gadsimta spēles, manu un Sergio uzmanību piesaistīja jocīgie zemie veidojumi gar ceļiem. Mēs apvaicājāmies vācietei, kas tā par štelli un viņa piestāja, lai parādītu.
    Izrādās, ka skruptuloza atkritumu šķirošana nav vienīgā vāciešu aizraušanās. Reģionos, kuros ir lielākā varžu populācija, gar ceļiem tiek veidoti nelieli žogi no plēvēm un zemē ieraktiem spaiņiem. Doma ir tāda, ka vardes salec šajos spaiņos un vakarā tiek pārnestas uz otru ceļa pusi, tādējādi netiekot izšķaidītas uz ceļa. Tas arī samazina risku braucējiem, jo vardes pašas par sevi ir slidena substance.
Spaiņi ierakti ar +/- 10 metru atstatumu. Žoga kopējais garums varētu būt ap 5 kilometriem.


3.2 Skaistākais auto viņpus upei
     Varbūt kādam no jums atmiņā ir palicis, ka pagājušajā ierakstā es pie mazlietiņām rakstīju šādi:"Mašīnu numuri sākas ar pilsētas iniciāļiem un turpinās ar burtiem un cipariem. Tāpēc A-Burgā AB, bet Miltenbergā MIL. Ja es uziešu zīmi, kura sākas ar MILF, noteikti nofotogrāfēšu."
       Kopš tās dienas es visu laiku bolījos pa labi un pa kreisi, jo biju stingri sev nolicis, ka līdz nākamajam ierakstam (šim ierakstam) manai misijai jābūt paveiktai.
   Pēc pāris dienām es tomēr zaudēju modrību. Šķita, ka iespējams šīs numurzīmes ir aizliegtas, vai cilvēkiem Miltenbergā ar humora izjūtu tā pašvaki. Bet tieši tad notika negaidītais...
     Es rīta pusē biju izlēmis apmeklēt vietējo pārtikas bodi un, neko labu nenojauzdams, stāvēju pie luksafora. Pārlaidis laisku skatienu apkārt, gandrīz izsviedu savu iepirkumu kuli no rokām! Tur nu tā bija, manis meklētā mašīna, gluži kā pēc pasūtījuma stāvēja pie luksafora!
     Es ar izteikti glupu smaidu sejā izrāvu savu telefonu un uzņēmu nu jau leģendāro bildi, kura paliks dzimtas mantojumā un tiks nodota cauri paaudzēm.
Nezinātājiem, saīsinājums MILF tika ieviests filmā Amerikāņu pīrāgs. Tas nozīmē Mother I Like to F^*&.

3.3 Izejot no zonas
     Kopš mamma man atsūtīja ģitāru es lielu daudzumu laika pavadīju papildinot savu repertuāru ar klasiskām un arī jaunajām dziemām. Kāpēc? Jo es jau kopš saviem trinkšķināšanas pirmsākumiem biju gribējis kādu dienu pamēģināt ielu muzicēšanu.
       Tad nu es palūdzu savai buddy studentei, lai noskaidro kādi likumi tam šajā pilsētā piemēroti, jo, lai gan mana vācu valoda sāk iegūt kaut kādas aprises, es neko no tiem sarežģītajiem tekstiem neprotu izlasīt.
       Pienāca tā piektdiena, kad es nolēmu, ka laiks izkāpt no savas komforta zonas un doties uz iepriekš noskatīto vietu, kur mēģināt uztrinkšķināt kaut ko savam un citu priekam.
       Ierados parkā, kur ir tunelis, kurš ved uz iepirkšanās centru, līdz ar to liela cilvēku plūsma. Noliku savu ģitāras somu guļus, izņēmu savu štrumentu un ķēros pie lietas.
       Nekāds stress vai kas tāds īpaši nebija jūtams, kas mani pašu mazliet pārsteidz, jo galu galā es spēlēju pilnīgiem svešiniekiem, kuri vienkārši iet garām. Un tad kad kāda maza meitenīte, kurai mamma bija iedevusi monētu, piesteberēja pie manis un iemeta to manā somā, sajutos pavisam droši un pašāvu vaļā.
        Uz riņķi dragāju kādas padsmit dziesmas, jo cilvēki tāpat visu laiku mainās. Lai gan bija arī kadri, kuri uzkavējās nedaudz ilgāk, lai paklausītos. Bija arī indivīdi, kuri pienāca parunāties par mūziku, pateikt kādu komplimentu vai vienkārši apvaicāties no kurienes esmu. Parasti gan šādas sarunas sākas ar to, ka viņi kaut ko vervelē vāciksi uz ko es nosaku:"Enšuldigung, ih šprehe bišen doič. Sprehen Zī Engliš?", bet pēcāk saruna norit angliski.
       Noteikti kāds prāto par to cik daudz var nopelnīt. Konkrētos skaitļos neizteikšos. Bet 2-2,5 stundās, kurās vēl ir spēja noturēt meldiņu un dziedāt, sanāk vairāk kā alus kastei, pie tā arī paliksim.
        Tā arī nebija vienīgā reize, kad es to darīju, un noteikti turpināšu visa sava Erasmus laikā, jo tā ir neatsverama pieredze un iespēja piepelnīties.

3.4 Frankfurte no cita skata punkta
        Pagājušajā pirmdienā nolēmu, ka derētu kaut kur piektdien un sestdien aizdoties, jo cik tad var sēdēt uz vietas. Par to, kur doties galva gan ilgi nebija jālauza, jo Frankfurte, kura ir diezgan liela pilsēta, ir tepat netālu, pie tam es tur nav bijis.
         Manu prātu pāršalca ģeniāla doma, ka es šo ceļojumu uztaisīšu par 2 dienu pasākumu, kā arī paķeršu līdzi ģitāru, lai patrinkšķinātu arī lielpilsētā. Tā kā man nebija vēlmes šķirties no vismaz 30 euro, lai pavadītu nakti lētākajā hostelī, sāku meklēt sev vietu, kurā piemest dupsi, izmantojot couchsurfing.com. Nezinātājiem - couchsurfing ir mājaslapa, kurā var atrast vietējos, kuri piedāvā pie sevis palikt pa nakti ceļotājiem, tūristiem. Tā ir lieliska iespēja gan ietaupīt naudu, gan iepazīties ar cilvēkiem no visas pasaules. 
          Tad nu, pēc vairākiem izsūtītiem lūgumiem, man atbildēja Marcels, kuram bija daudz labu atsauksmju un arī pēc sejas sakarīgs čalis.
            Piektdienas rītā devos uz A-burgas vilciena staciju. Sākās mans ceļojums ar nelielu notizlošanos. Biļetes stacijā jāpērk speciālos aparātos, bet es pamanījos nopirkt biļeti uz nepareizo galapunktu, kaut kur ellē ratā. Labi, ka turpat bija biļešu centrs, kur šo kļūdu varēja labot un atgriezt pārmaksātos līdzekļus. Un es vēl ņirdzu par brazīlieti, kurš gandrīz aiztriecās uz Šveici. Sāku domāt, ka varbūt tomēr viņš tik liels muļķis nav.
          Ierados Frakfurtes centrālajā stacijā, kurā bija norunāts satikties ar Marcelu, jo es tak pilsētā nemācētu atrast pilnīgi neko. Pamatīgi nokaitināja ubagi, kuri bija gaužām uzmācīgi. Šie pat pārsit Rīgas autenes kapeiku streļītājus, jo neliekas mierā pat tad ja Tu nepievērs viņiem ne mazāko uzmanību. Policija ar turpat uz vietas, bet laikam viņus nekas tāds nepārsteidz.
            Pēc neilgas gaidīšanas Marcels bija klāt un devāmies uz viņa dzīvokli lai nomestu manas mantas. Čalis riktīgi sakarīgs, jautrs un pozitīvs. Angļu valoda gan nebija ļoti spīdoša, bet pietiekami labā līmenī, lai mēs bez problēmām varētu sarunāties. Viņš sācis uzņemt couchsērferus no janvāra un kopš tā laika jau saticis baru ar interesantiem cilvēkiem no visas pasaules.
           Tikām līdz dzīvoklim, kurš atradās 20 minūšu gājienā no stacijas (Priekš Frankfurtes izmēriem - ļoti tuvu) un es satiku viņa "flat mates". Vācijā, īpaši pilsētās, ir ļoti populāri īrēt dzīvokli kopā ar vēl 2-3 cilvēkiem, jo īre ir dārga, kā arī kopā jautrāk.
         Abas meitenes un čalis arī bija jauki cilvēki un mēs interesanti parunājām par dažādām tēmām, pirms es un Marcels devāmies apskatīt pilsētu.
            Pilsēta ir tiešām ievērības cienīga. Un to saka cilvēks, kuru nav ļoti viegli iespaidot. Ir gan debesskrāpji, gan bezgalīgi gara iepirkšanās iela (kura arī ir populārākā vieta ielu muzikantiem), gan arī šis tas no senajām ēkām. Man parādīja arī labāko burgeru vietu pilsētā. Lielais burgers maksāja 6 euro, bet bija katra centa vērts. Pavisam noteikti labākais burgers, kādu jebkad esmu ēdis.
            Te būs daži kadri kā tas izskatās no zemes.
Bankas ēkas, kurās ir tik daudz logu, ka logu tīrītāji ap tām riņķo visu gadu.
Šāds skats paverās uz pilsētu no gājēju tilta. Diezgan iespaidīgi.
 Uz tā paša tilta ir tūkstošiem slēdzeņu ar dažādiem apliecinājumiem. Dominēja laulības un mīlestība, bet bija arī tādas slēdznes kā "Bros 4ever", "Forever alone" uc.

        Tālak mūsu mini ekskursija veda uz debesskrāpi, kurš gribētājiem piedāvā iespēju uzslidināties augšā ar liftu, lai pavērtos uz pilsētu no putna lidojuma. Tādu izdevību nevarēja laist garām.
            Biļete studentiem maksāja 4,50 euro. Bija jāiziet arī stingra drošības pārbaude, kas mani mazliet pārsteidza. Redz, lai satiktos ar pilsētas mēru nekāda drošība nav jāiet, bet lai uzbrauktu uz jumta ir. Marcels gan palika lejā, jo pēdējo mēnešu laikā bija bijis augšā pārāk daudz reizes.
            Skats no augšas lielisks, bet ko tur daudz, iečekojiet paši.

Liftā iestrādāts neliels monitors, kurā redzams cik augstu tu uzbrauc un kādā ātrumā to izdari. Uz 58 stāvu nokļuvu aptuveni 30 sekundēs, jo lifts traucās ar 18 km/h.





 Ok, bilde ne tuvu neietver to ūber labo skatu, bet smuki tāpat.



Skats uz otru pusi, kurā tek tā pati Main upe, kura plūst caur A-burgu.


Kaut gan es īpaši neatbalstu selfiju uzņemšanu, nolēmu, ka šis notiekti ir uzņemšanas vērts, ne tā kā tiem miljons vienādie meiteņu selfiji ar domu graudiem apakšā.


          Pēcāk laikapstākļi uzlabojās un es nolēmu, ka laiks iet uzspēlēt milzīgajai auditorijai. 
             Sasniedzu pircēju ielu, kurā jau netrūka ielu mākslinieku. Daļu gan tā grūti nosaukt, piemēram, čigānus, kuri tikai taisa troksni vai ūber neglītu un resnu sievieti (Es neesmu rupjšs, ja jūs redzētu, jūs teiktu to pašu. Bailēs par kameras izkušanu es foto neuzņēmu), kura arābu mūzikas pavadībā centās ammm, hmm, teiksim tā - dejot. Briesmas...
         Laikapstākļi nelutināja, pamatīgs vējš. Vienubrīd tas rezultējās tajā, ka mana ne parāk smagā ģitāras soma tika aizlidināta pa gaisu un monētas izkaisītas pa visu ielu. 
            Par pirmās dienas muzicēšanas interesantāko notikumu es skaitu to, ka viena meitene palūdza, lai es nospēlēju happy birthday dziesmiņu, ļauju viņai to uzfilmēt un nosūtīt viņas draugam Brazīlijā, ko es ar prieku izdarīju.
             Pelnīt naudu gan tur ir grūtāk kā A-burgā, jo ir ne tikai liela konkurence, bet gan arī milzīgs troksnis no citiem un cilvēkiem, kuru tur ir tūkstošiem. Es pats dažbrīd sevi nevarēju dzirdēt... Tāpēc pēc kādas stundas ar astīti nolēmu, ka jāmet šodien miers un jādodas atapakaļ uz dzīvokli.
            Vakarā tika nolemts, ka jādodas izklaidēties, bez variantiem. Man, Marcelam un viņa dzīvokļa biedriem pievienojās arī paziņas no Bali, Īrijas un Somijas. Tas sanāca viens varen lustīgs internacionālais vakars.
            Sākumā devāmies uz turpat netālu esošo parciņu, kurā vācieši piektdienās pulcējās ar vienu iemeslu, un tikai vienu iemeslu - lai dzertu. Tur bija aptuveni 2000 cilvēku, kuri jautri čaloja un labi pavadīja laiku. Nekad nebiju redzējis tik daudz smaidošu vāciešu vienuviet. Tā bija arī pamatīga zelta bedre pārdevējiem, kuri pārdeva alkoholu un ātros ēdienus.
 Tā ir tikai maza daļa no visiem cilvēki, kuri tur bija.
       Pēcāk mūsu vakars veda uz kādu bāru, kurā vietas nebija absolūti necik. Bet dzērieni bija lēti un baudāmi, tāpēc mēs tur uzkavējāmies un labi pavadījām laiku.
          18. aprīli, jeb sestdienu, jeb vakardienu es skaitu kā vienu no interesantākajām savā dzīvē.
          No rīta pamodos ar vieglu pohmeli, bet tas mani neatturēja no došanās spēlēt. Biju nolēmis, ka spēlēšu tik ilgi cik pietiks spēka un tad došos mājup.
           No Marcela un pārējiem biju atvadījies jau vakar, jo kad pamodos, tad viņi visi jau bija aizgājuši uz darbu. Tā ka man atlika tikai sapakot savas pekeles un doties ielās.
            Iepirkšanās iela sestdien bija vēl pilnāka kā piektdien, arī ielu mākslinieku bija vairāk. Manu uzmanību piesaistīja kāds interesnats vīrietis, kurš nemuzicēja, bet gan vienkārši izklaidēja publiku. Skatīt bildi.
Ieskatieties vērīgi un redzēsiet, ka mikrafona vietā ir iesprausts burkāns un ģitāra ir akustiskā basģitāra. Šis čalis visu laiku kliedza:"Microphone check!" un, ar mazu nojausmu kā spēlē, blieza pa stīgām un dziedāja Maikla Džeksona hitus. Cilvēki gan smējās, gan filmēja, gan fotogrāfējās ar viņu. 

          Bija arī kāda grupa, kura izpildīja oriģinālās dziemas. Tiešām labas dziesmas. Man pat nebija žēl viņiem iemest 2 euro un vēlāk uzmeklēt internetā kādu viņu gabalu. Dzīvē gan skanēja labāk, bet tāpat prieks satikt tik labus mūziķus.
Grupas nosaukums ir "Kandinsky". Nosaukums gan gaužām neskanīgs, bet mūzika laba.

       Tad kā veicās man pašam? Ļoti interesnati.
       Spēlēju kā parasti, kad pie manis pienāca kāds jaunietis, kurš ceļo pa Vāciju ar autostopiem. Viņš teicās, ka spēlē mutes harmoņikas (nezinu kā tas vārds pareizi rakstās) un prasīja vai man nav iebildumu, ka viņš varētu man piespēlēt. Es piekritu. Skanēja super, starpās starp pantiņiem un piedziedājumiem viņš tiešām prasmīgi pūta tajā metāla gabalā.
        Pēcāk man izvērsās ļoti interesanta saruna ar kādu krievu, kurš uzkavējās, lai klausītos manu spēlēšanu aptuveni pusstundas garumā.
        Tad es ievēroju, ka mani jau kādu laiciņu vēro 2 meitenes. Es domāju, ka vienkārši patīk kā es izskatos vai spēlēju, nothing special. Tad viņas pēc kādas dziesmas pienāca pie manis, iemeta pāris euro un sāka kaut ko vāciski vervelēt. Kad beidzot pārgājam uz angļu valodu, noskaidrojās, ka vienai no viņām nākamajā sestdienā ir dzimšanas dienas un viņa vēlas, lai es tajā spēlētu. Piedāvāja samaksāt, apmaksāt ceļu un vēl noballēties par velti. Tas bija kaut kas negaidīts, bet ļoti interesants piedāvājums. Tad nu mēs apmainījāmies ar FB kontaktiem un tagad es zinu ko es darīšu nākamajā sestdienā :)
         Bija arī kāds indietis, kurš palūdza, lai viņa draugs viņu filmē, es spēlēju dziesmu un viņš man blakus svingoja ritmā, tas bija smieklīgi.
         Pēcāk spēlēt palika arvien grūtāk, jo bija jūtams, ka iesitās nogurums no iepriekšējās dienas izklaidēm. Tad nu arī nolēmu, ka laiks doties mājup. 
         Nopelnīju pietiekami, lai nosegtu savas ceļa un izklaides izmaksas, kā arī nedaudz pa virsu, tādēļ jutos apmierināts. Kopumā tās bija 2 līdz šim interesantākās dienas Vācijā. Frankfurte nav pēdējā pilsēta, kurā es plānoju realizēt šādu pašu programmu.

3.5 Mazlietiņas
  • Vācijā McDonalds streļī 50 centus par tualetes apmeklējumu.
  • Lieldienu brīvdienās liela daļa devās ekskursijās uz citām valstīm. Amerikāniete devās uz Londonu pie māsīcas un iegādājās somiņu... par 500 euro! Turklāt tā somiņa mazāka par A4 lapu! Mana ģitāra nemaksāja tik daudz.
  • Lielveikalos ir stāvvietas, kuras ir platākas par parastajām un tās ir paredzētas tikai sievietēm. Laba doma.
  • Pierādījās, ka latvieši ir visur, jo vienu dienu, kad spēlēju A-burgā, nolēmu uzraut lidmašīnās. Kāda garāmgājēja noteica:"Tev labi sanāk!"

    Tas šoreiz viss. Ja izlasīji līdz galam, tad gan Tu esi malacītis/-te. 
    Nākamais ieraksts, kad būs ko rakstīt!
    Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.
         
 Vecāki ieraskti zemāk vai augšā zem sadaļas "vecāki ieraksti".
          








       
           



   


No comments:

Post a Comment