Vecāki ieraksti

Sunday, 22 March 2015

Laiskošanās beigu sākums

Guten Tag! 

Kopš pirmā ieraksta pagājušas 2 nedēļas, laiks pabarot jūs ar jaunu porciju informācijas. Šoreiz ieraksts salīdzinoši īsāks. Tiem, kuri neizlasīja pirmo daļu - to var atrast tepat augšā zem "Vecāki ieraksti" vai vienkārši apakšā. Bet paldies tiem, kuri komentēja un iepaticināja, prieks censties.


Šoreiz lasiet:
2.1 Koncentrētās brokastis (Bavārijas brokastis)
2.2 Labākā kāšu kava pilsētā (Bāru tūre)
2.3 El mučo laimes (Meksikāņa dzimšanas diena)
2.4 Pliko plešu fetivāls (Sporta bārs)
2.5 Kā es likumam pārkāpu (Wurzburgas ekskursija)
2.6 Laika ceļotājs (Semestra sākums)
2.7 DJ Atteikums (Semestra atklāšanas ballīte)
2.8 Mazlietiņas (Sīkumi, kuri mani pārsteidza)
2.9 EXTRA (Brazīlieša apmaldīšanās Vācijā)


2.1 Koncentrētās brokastis

      Bija vajadzīga tikai nedēļa, lai man paspētu noriebties tuvējā baznīca, kur par pieņemamu uzskata zvanu dauzīšanu 7:00, katru dienu. Bet šajā pirmdienas rītā tas mani īpaši nesatrauca, jo mums (erasmus studentiem) bija paredzētas Bavārijas brokastis.
        Brokastīs tika servētas dessardeles (kaut kas pa vidu starp šiem abiem izstrādājumiem), nekur neiztrūkstošais "pretzel" un alus. Jā, alus. Līdz šim nekad tik agrā stundā neatceros dzēris alu, bet labākais alus ir bezmaksas alus. Šīs noteikti bija mana mūža alkoholiski koncentrētākās brokastis. Mums gan dievojās, ka vācieši, mūsdienās, alu brokastīs nedzerot, bet vai tad tam īsti var ticēt?
Tā izskatās brokastalus ar "pretzel" un Bavārijas karodziņu fonā.

         Priekš rīta ēdienreizes maltīte bija tīri baudāma. Nevarētu gan teikt, ka tas bija kas izteikti īpašs, bet izsalkumu remdēja. Tā noteikti domāja arī brazīlietis Lukas, kura bezdibeņa kuņģī nozuda bezmaz pus katls ar šīm dessardelēm. Dažbrīd prātu pāršalc doma, ka viņa kuņģa kapacitātei nav robežu.
         Tā kā diena solījās būt īsti saulaina, tika nolemts doties caur pilsētu uz Main upi, lai vienkārši atpūstos no nekā nedarīšanas un baudītu pavasari.

Skats uz Cūkkārpu un upi.

 2.2 Labākā kāršu kava pilsētā

        Es zinu ko jūs domājiet - viņi tur nemaz nestudē, bet to vien dara kā blandās pa bāriem un izklaidējas... Un jums ir taisnība. Bet tas ir tikai pagaidām, jo semestris mums sāksies 16. martā.
       Mūsu buddy studenti bija saplānojuši gājienu uz bāru. Bet šis nebija parasts bāru apmeklējums. A-burgā viņiem ir iespēja iegādāties labāko kāršu kavu kādu manas acis jebkad ir skatījušas. Tā nav maģiska kava, kura katrā rokā iedala četras dāmas un kalpus (zoles spēlētāji zinās par ko runāju), bet šis ir komplekts, kur katra kārts dod iespēju kādā bārā, picērijā vai iestādē izbaudīt turienes pakalpojumu par pus cenu vai pat bez maksas! 
      Kavas cena - 10 euro. Un tā tika atpelnīta jau mūsu otrajā pieturvietā, kurā bez maksas varēja paņemt kokteili, vienalga kādu. Mēs izpļāvām kokčus, kuru vērtība ir 9 euro un devāmies tālāk. 
       Prātīgi, ka komplēktā ir vienkāršota karte, kurā visi iestādījumi atzīmēti, jo ja esi jau tūres vidū, tad ar virzienu noteikšanu var tik labi neveikties. 
      Labākās no kārtīm satur: bezmaksas alu, bezmaksas kokteili, bezmaksas šotu, bezmaksas popkornu (kinoteārtī), bezmaksas ieeju klubā, bezmaksas stundu biljarda, bezmaksas boulingu, bezmaksas pankūku (pakūku ēstuvē) un bezmaksas piena kokteili. Pārējās vietās ir piemērotas pus cenas vai 2 par 1 cenu. (Katrai iestādei tikai 1 kārts).
         Mēs gan bijām tikai uz dažām vietām, bet ja izmanto visu komplektu, aktivitāšu baudīšanai, tad ietaupa pat 300 euro. Komplektam gan nav termiņa, tādēļ mēs citas iestādes apmeklēsim kaut kad vēlāk semestrī.
   

Ja vēl neesiet uzminējuši, tad šis ir komplekts un karte.

 2.3 El mučo laimes

              Kāda no dienām bija īpaša manam meksikāņu brālim Sergio, kurš atzīmēja savu 21. dzimšanas dienu. Tas gan viņu nepasargā no dokumentu pārbaudes visur kur ejam, bet pasākums atzīmēšanas vērts. 
        Tad nu Kristaps un amerikāniete Adele apvienoja savu kulināros spekus, lai radītu brownie torti, kuras virskārta bija bagātīgs nutellas pārklājums (šeit nutella ir ļoti lēta). 
           Mēs visi tikāmies atpūtas telpā, lai pie gabala kūkas un kāda aliņa atzīmētu šo notikumu. Pats pasākuma vaininieks bija parūpējies arī par tekilu, tādēļ notikums izvērtās īpaši lustīgs ar tādiem izsaucieniem kā "Ai karamba!". Patiesībā tā saucu tikai es, tas arī bija vienīgais lustīgais izsauciens, jo neviens cits spāņu valodu nepārvalda, es arī gan nepārvaldu. Es pat neesmu drošs, ka tas ir spāniski.
         Lai vai kā, mēs kopīgi nodziedājām Happy birthday dziesmiņu un ļāvām Sergio nopūst svecītes.
 Brownie kūka garšoja labāk kā izskatās. Izskatās pēc nutellas ar svecītēm.

      2.4 Pliko plešu fetivāls

          Kaut kad šo 2 nedēļu laikā norisinājās arī Čempionu līgas spēle starp Minhenes Bayern un Šahtar. Kā nu gadījies, kā ne, mums radās ģeniāla doma aiziet uz pilsētas sporta bāru, lai noskatītos maču un pabaudītu vācu līdzi pārdzīvošanu visam šim pasākumam.
           Bārā pilns ar televizoriem, kuri novietoti tā, lai no katra pakša var kaut ko saskatīt. Nav jau tā, ka tur bija pārbāzts, jo vietas ir jārezervē iepriekš, bet atmosfēra tik un tā bija laba. Tik žēl, ka Minhene uzvarēja ļoti pārliecinoši un nebija saspringuma visas spēles laikā. Uzjautrinoši, ka tur bija arī "īpašo" fanu stūrītis, kurā dibenus piemetuši tik kvēli fani, ka pēc katras strīdīgās epizodes leca kājās un lādējās uz televizoriem. Pēc katriem gūtajiem vārtiem gandrīz galdu apgāza. Turklāt jāņem vērā, ka galds pieskrūvēts pie grīdas.
        Kad spēles liktenis jau bija izšķirts, es sāku vērot apmeklētājus, lai noskaidrotu kāds ir tipiskais vācu futbola skatītājs. Secināju, ka ja tas ir pusmūža vīrietis, tad viņam kā likums ir saliņa uz galvas. Nezinu vai tas dēļ tā, ka visu laiku jūt komandai līdzi, vai varbūt vienkārši visiem viens matu stilists, bet tā nu tas bija.
Es šajā bildē vien saskaitu 6 saliņas. Cik spēj atrast Tu?

2.5 Kā es likumam pārkāpu

       Kā pēdējais organizētais pasākums mums bija paredzēta ekskursija uz netālu esošo Wurzburgu, kura ir krietni lielāka kā A-burga.
          Uz turieni devāmies divstāvīgā vilcienā, kurā man pretī sēdēja 2 klasiskākie japāņu tūristi. Klasiskie tāpēc, ka visu laiku aizrautīgi runāja japāniski un fočēja visu uz nebēdu, sākot ar vilcienu un beidzot ar katru skatu, kurš pavērās pa logu.
         Ieradāmies pilsētā un gides pavadībā čāpojām pa tūres maršrutu, kur mums gari un plaši stāstīja par kaut kādiem 3 mūkiem, kuri bijuši nozīmīgi pilsētai. Ja jūs domājat, ka gari un plaši ir kādas 10 minūtes, tad maldāties. Gari un plaši ir visu tūres laiku. Skaties uz kuru ēku gribi, tām visām ir kaut kāds sakars ar šiem mūkiem. Man bija garlaicīgi to balagānu klausīties.
           
Vienā no pilsētas muzeju piedēkļiem bija apskatāma ļoti detalizēta, sena pilsētas karte. Šādi pilsēta izskatījās pēc 2. Pasaules kara vizītes.
            
Laikapstākļi arī mūs nelutināja. Bet paši vācieši saka, ka Vācijā labi laikapstākļi ir tikai darba dienās. Kā nāk piektdiena un nedēļas nogale tā laiks sadraņķojās. Tā arī ir. (Šis ieraksts top sestdien un svētdien, kad laiks ir super slikts)
          Tikām iekšā arī dažās baznīcās, kurās pavērās diezgan iespaidīgi skati. Pozitīvi tas, ka vācu baznīcās tiek izstādīti arī modernās mākslas darbi, tādējādi apvienojot seno ar moderno. Man vienmēr likusies muļķīga tā nostāja, ka viss jāsaglabā par 100% senatnīgs.
 Šo foto es uzņēmu stāvot zem milzonīga kupolveidīga jumta. Foto tas neizskatās pietiekami iespaidīgi.

         Kad beidzot bijām atkratījušies no garlaicīgās gides, kurai bija briesmīgas acu ēnas kā arī somiņa, kura galīgi negāja kopā ar to, kas viņai bija mugurā (es neesmu nekāda stila policija, bet tur kaut kas noteikti nebija riktīgi), devāmies uz pili. Šī pils ir pati vecākā Vācijā (tā vismaz mums teica) un ir arī iekļauta UNESCO listē.
          

Šeit mūsu blice pils nesmukākās puses priekšā. Es sēžu pilnpēdā, jo kāpēc nē?

Šeit tā pati pils no dārza puses. Foto uzņēma meksikānis, jo viņam vienīgajam ir pārnēsājams platektrāna TV, kurā šī pils ietilpa (mežonīgi liels telefons).

         Pils iekšienē mums pievienojās gids, kurš savu amatu pieprata ļoti labi, ne tā kā tā puskoka lēcēja. 
     Iekšpusē bija tiešām iespaidīgi, skaisti un pat neticami gleznojumi un skulptūras. Bet problēma tāda, ka nebija ļauts fotogrāfēt. Pēc tūres beigām mēs varējām vēlreiz izstaigāt pili paškājīgi, bet visur bija apsargi, kuri pieskatīja, lai nedrupinām kabatās īsto zeltu, kura pils dekorācijās netrūka, kā arī, lai nefotogrāfējam.
         HA! Jums jāceļas agrāk, lai pateiktu man ko es nevaru darīt. Nē, zeltu es nedabūju, bet veikli izrāvu savu telefonu un nofotogrāfēju mazu fragmentu no vienas istabas. Nav gluži tas veiklākais kadrs, bet likums pārkapts. Rihards 1:0 Wurzburgas pils apsardze.
Tas viss ir īsts zelts. Un šī ne tuvu nav greznākā telpa.
Šis ir vecais "Vespa" braucamrīks, kurš stāvēja vienā no ieliņām. Vēl funkcionējošs, diezgan vēsturiska pilsētas sastāvdaļa.

         Kopumā jāsaka, ka pils apmeklējums izglāba šo ekskursiju, jo pārējā pilsēta, kura lielākoties bija moderna, dēļ 2. Pasaules kara postījumiem, nebija īsti baudāma.

2.6 Back to 80's

          Pēdējā brīvā nedēļa noslēdzās ar patīkamu atkalredzēšanos - mamma atsūtija no Latvijas manu ģitāru. Paldies, mammu! :)
Ģitāra pa ceļam bija nogurusi, ļāvu nedaudz atpūsties.

         Un, pēc vairāk kā mēneša slinkošanas, arī mūsu semestris varēja sākties. Līdz šim man bija tiešām uzjautrinoši lasīt visus twītus un FB ierakstus par mācībām ViA, bet tā kā man būs semestris līdz pat jūlija vidum, tad vairs tas nešķiet tik smieklīgi.
           Gluži kā putni ir pavasara vēstneši, automašīnas ir vācu semestra atsākšanās vēstneši. Atcerieties to tukšo stāvvietas placi, kurš pavērās no mana istabiņas loga? Tagad tas katru rītu izskatās šādi:
  Te ne tuvu nesatilpst visi studentu auto. Daļai nākas tos atstāt uz netālu esošajām ielām.

             Arī man un Kristapam trešdien sākās semestris. Jāsaka, ka mūsu lekciju grafiks ir patīkami viegls, jo lekcijas mums ir tikai pirmdienās (1,5h), trešdienās (3h) un ceturtdienās (1,5h) + vācu valodas kurss iesācējiem pa 1,5h trešdienās un ceturtdienās. 
            Pasniedzēji te kā nu kurais, bet vienojošais elements ir tāds, ka katrs savā ziņā centās būt asprātīgs, vismaz pirmajā lekcijā. Ar nožēlu gan jāsaka, ka ar panākumiem to spēja izdarīt tikai 1 no 3. Jā, viena lekcija jo sevišķi bija pārpildīta ar neveikliem klusuma brīžiem, kuros, cik noprotu, pasniedzējs bija gaidījis smieklu šaltis... tā neveikli.
           Tās lekcijas smieklīgākais notikums bija tas, ka kāds vācu students ievalsēja auditorijā džinsu kostīmā! Jā, jūs nepārlasījāties, džinsu kostīmā! Kur, pie velna, tādus vēl var nopirkt? 
          Iespējams, ka viņš ir kāds laika ceļotājs un viņa vienīgā iespēja izglābt cilvēci ir iegūt zināšanas par biznesu, lai tās aizvestu atpakaļ uz to laiku, kad džinsu kostīmi vēl bija modē. Tiem kuri cerēja uz foto - diemžēl nav, bet ja redzēšu viņu vēlreiz, tad gan būs.
           
             2.7 DJ Atteikums
             
           Kas gan tas būtu par semestra sākumu, ja tam nebūtu arī atklāšanas ballītes? 
          Jau visu nedēļu bija iespējams nopirkt "īpašās" aproces (6 euro) uz atklāšanas ballīti klubā "Anna", kur šo aproču īpašnieki varēs tikt iekšā un nopirkt alu "tikai" par 2,50 euro. Par šo faktu vācieši bija nemērā sajūsmā, bet man šejienes klubu dārdzība liekas vienkārši nenormāla. Parastā naktī alus tur maksā 6 euro un ieeja 7 euro + 1 euro par "brīvprātīgu" (ar virsdrēbēm iekšā nelaiža) virsdrēbju atstāšanu garderobē. 
                  Nu labi, protams, ka mēs visi taisījāmies uz to pasākumu, jo tā taču ir semestra atklāšanas ballīte. 
          Lielākā kopmītņu daļa salasījās atpūtas istabā, lai iesildītos pirms notikuma, iesildītos tā pamatīgi. Un ar pamatīgi es domāju ļoti daudz kastes ar alu, divlitrīgas Jāgermeistera pudeles, mučeles ar alu, kā arī citādu, augstāku vai zemāku alkohola līmeni saturošu, dzērienu klāsts.

Šis foto uzņemts, kad vēl tur bija salīdzinoši daudz vietas. Pievērsiet uzmanību vidū esošajam dānim, kurš, pielipinājis sev pie pieres red bull skārdeni, tēlo vienradzi.

            Vēlāk šis viss pasākums veda uz manis jau pieminēto klubu, kurā spēlēja DJ Atteikums. Nu labi, tāds nebija šī dīdžeja īstais pseidonīms, bet tikpat labi varēja būt. Katru reizi, kad kāds piegāja pie viņa, lai palūgtu uzlikt kādu dziesmu, viņš noliedzoši purināja galvu. Ne jau 1 vai 2 reizes, es te runāju par vismaz 12 reizēm, kuras es redzēju, nemaz nerunājot par to, ko es neredzēju.
          Klubs bija stāvgrūdām pilns un ballīte tīri neko. Nevarētu teikt, ka tas bija tās ažiotāžas vērts pasākums, bet īsti sūdzēties iemeslu arī nav.

2.8 Mazlietiņas
  • Vācija ir iespējams pēdējā pasaules valsts, kurā būt par emo un braukāt ar skrituļdēli ir stilīgi.
  • Vienu dienu spēlējām basketbolu un pie mums pienāca kāds turks, kurš lūdzās, lai izpildām viņa vācu valodas kursu mājasdarbu.
  • Nekur nevar noreķināties ar VISA karti, visu laiku jātur skaidra nauda pa rokai.
  • Mašīnu numuri sākas ar pilsētas iniciāļiem un turpinās ar burtiem un cipariem. Tāpēc A-Burgā AB, bet Miltenbergā MIL. Ja es uziešu zīmi, kura sākas ar MILF, noteikti nofotogrāfēšu.
  • Mums pievienojušies pagājušā gada ersmus studenti no Meksikas, Korejas, Somijas, Taivānas u.c. Vienas korejietes vārds ir Huy-ing... secinājumus izdariet paši. 
       
Tas par mani šoreiz arī viss! 
Ja ir vēlme izlasīt interesantu stāstu par to, kā brazīlietis apmaldījās Vācijā, tad rullē tik zemāk. 
Nākamais ierasts, kad būs ko rakstīt!

Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.
Paldies Kristiānam Dambim par zīmējumu, kurš redzams sānā. Sorry, Kriksi, biju domājis, ka varēs labāk to visu redzēt. Bet Tu tagad esi labais puika. 
 

2.9 EXTRA

         Viens no šejienes apmaiņas studentiem ir Lukas. Brazīlietis, kura saknes stiepjas Vācijā. Brazīlietis, kurš tikai pašā vienkāršākajā līmenī pārvalda angļu valodu, bet vēl sliktāk vācu valodu. Brazīlieties, kuru tas neatturēja vienam pašam triekties pāri pus Vācijai, lai apciemotu savu onkuli.
          Ceļš uz priekšu aizritēja bez problēmām, bet to pašu nevarētu teikt par atpakaļceļu.
          Viņam bija jāpārsēžās vilcienā, kurš brauc uz Frankfurti, lai tālāk dotos uz A-burgu. Bet kaut kādā veidā (nezinu kādā) viņš iesēdās nepareizajā vilcienā un aizbrauca uz otru pusi, uz Šveices pusi.
          Nelaimīgā kārtā savu kļūdu viņš apjauta tikai tad, kad vēlā nakts stundā izkāpa kādā pilsētiņā, kura atradās netālu no Šveices robežas. Viņu pārņēma nesaprašana, kur viņš ir. Tad nu ātri aplūkojis karti saprata, ka ir ne tur kur jābūt.
           Varētu jau šķist, ka nav jau liela bēda, telefons taču ir, nauda arī, kur problēma? Problēma tajā, ka telefons izlādējies un nav lādētāja. Savukārt naudu nav daudz paņēmis līdzi, jo baidījās no apzagšanas un ir palicis ar 20 euro.
           Izmisuma mākts viņš steidzās pie kāda vīrieša, kuru tika manījis vilcienā. Es taču minēju, ka Lukas neko nemāk nevienā cilvēkiem saprotamā valodā? Tad nu viņš kā nu mācēdams ar rokām, karti un vienkāršu angļu valodu stāstīja šim vīrietim, ka viņš ir galīgi ne tur kur vajag un viņam jānokļūst Frankfurtē.
             Par laimi, vīrietis bijis sakarīgs un nolēmis palīdzēt. Viņš gan teica, ka tik vēlu vairs vilcieni nekursē un aizveda Lukasu pie sevis, lai pārlaiž nakti.
             Jums šķiet, ka tad jau viss atrisinājās? Nē. 
             Kamēr Lukas mēģinājis aizmigt uz dīvāna, tikmēr dzirdējis kā tas vīrieties sazvanās pa telefonu un stāsta kādam, ka pie viņa ir brazīlietis, kuram nav līdzi pases, izlādējies telefons utt. Lukas ir kā suns, saprot daudz, bet pateikt māk maz.
            Visu nakti viņš neesot aizvēris acis, jo domājis, ka varbūt tas čalis grib viņu nogalināt, paverdzināt vai vēl sazin ko.
            Laimīgā kārtā, pēc 10 negulētām stundām, vīrietis piedāvāja palīdzēt tikt līdz stacijai ar autobusu. Nelaimīgā kārtā, šajā autobusā iekāpa policija, kura pārbaudīja visu dokumentus, jo šī ir pierobežas pilsēta, vai kaut kas tamlīdzīgs.
            Lukas, bailēs par pases zādzību, nemaz īsto eksemplāru nebija paņēmis līdzi, tikai kopiju. Viņam par nelaimi, policisti nebija par šādu faktu sajūsmā un sāka viņu apbērt ar jautājumiem. Protams, ka viņš neko nemācēja atbildēt. Taču viņu izglāba studenta karte, kura bija līdzi. Policisti nomierinājās un ļāva viņam turpināt ceļu,
              Izkāpis vilciena stacijā un pateicies savam palīgam, Lukas steidzās pie biļešu kases. Nelaime tāda, ka viņam bija vairs 20 euro, bet ceļš mērojams ļoti tāls. Viņš stāstīja, ka lūdzis dievu, kaut biļete maksatu mazāk par 20 euro, jo viņam nebija ne jausmas kā dabūt vairāk naudas. Un biļete maksāja 19,94 euro. Laikam gana stipri bija lūdzies.
         Ieradies campus kafejnīcā, viņš uzklupa ēdienam kā nenormāls zvērs, jo, acīmredzot, viņa bezdibeņa kuņģis nebija neko dabūjis kopš onkuļa mājas atstāšanas.
             Vieglā šoka stāvoklī viņš stāstīja savu stāstu citiem, kuri nespāja valdīt smieklus. Nekā jau īsti smieklīga tajā stāstā nav, bet ja jūs redzētu kā viņš to stāstīja savā sliktajā angļu valodā ar piebāztu muti, es ticu, ka arī jūs smietos tā ka presīte sāp.

           


               
        
      

No comments:

Post a Comment