1. Pirmā nedēļa īsi garā griezumā

Gūten tāh!

Šo blogu veidoju es (Rihards Vosulis - Grigulis) un šeit būs lasāms tas kā man un Kristapam Gruševam sokas Vāczemē  Erasmus+ studiju laikā. Bloga adrese lasāma kā dziesmas "In the army now" piedziedājums (https://www.youtube.com/watch?v=ObntvRcKMrE). Jūties brīvi komentēt, ja kas sakāms.

Saprotot to, ka ieraksta apjoms ir diezgan iespaidīgs, es priekš slinkākajiem lasītājiem taisīšu nelielu satura rādītāju. Ja kaut kas neinteresē var mierīgi izlaist. Piebildīšu gan, ka nodaļu virsraksti atspoguļo arī kādu tās elementu un nodaļas es rakstu katru dienu, tādēļ mans viedoklis var mainīties raksta ietvaros.

1.1  Kobra 11 (ceļojums)

1.2  The Walk of shame (kopmītnes, campus + iepirkšanās)

1.3  Pārējie savējie (pirmais kontakts ar citiem ārzemju studentiem)

1.4  Kā Vācijā iespējams piedzerties bez maksas (bāru apmeklējums)

1.5  The Godfather (tikšanās ar mēru)

1.6  Back to the future + Cūkkārpa (vācu valodas kursi un vecpilsētas apmeklējums)

1.7 Nominanti un titula īpašnieks (picērijas apmeklējums)  

1.8 Ātrais trieciens (Miltenbergas tūre + alus darītava)  

1.9 Mazlietiņas (sīkumi kuri mani pārsteidza)

1.1  KOBRA 11

            Ar Kristapu satikāmies lidostā, jau laicīgi pirms izlidošanas, labāk par agru, nekā par vēlu. Pieņemu, ka bildes no Rīgas lidostas man nav jāliek, jo katrs latvietis zina kā tur izskatās, piedevām es neko tur nenofotogrāfēju. Bet viena laba lieta gan notika. Mēs ar Kristapu sākām argumentēt par to vai laiks būs stundu uz priekšu vai atpakaļ. Tad nu veikli noslēdzām derības un es kļuvu par 5 euro bagātāks.

            Lidojums nebija ieplānots ilgs, nieka 2,5h. Lidmašīnā nejauši diezgan skaļi pateicu  „Drop the bomb”, pēc kā aiz manis nosēdās vīrietis no citas rindas. Mēs ar Kristapu nospriedām, ka tas varētu būt lidojuma kontrolieris, bet tā kā mani neviens nesašņorēja, tad par to mums nav pārliecības.

            Jau nolaižoties Frankfurtes lidostā varēja just, ka pavasaris šeit ir klāt. To varēja spriest ne vien pēc siltajiem laikapstākļiem, bet arī pēc lidmašīnas apkalpojošo darbinieku maigi iedegušajām sejām.

            Satikāmies ar Kristapa buddy studentu (mentoru) Flo. Pieņemu, ka viņa īstais vārds ir Florians, bet aizmirsu viņam to pajautāt, nekas, gan jau citu reizi. (Cita reize pienāca pēc pāris dienām, man bija taisnība.) Bijām domājuši, ka tālāk dosimies ar vilcienu, bet izrādās, ka Flo, kā jau vācietim, pieder auto ar kuru mēs devāmies ceļā. Un labi ka tā, jo ceļš no Frankfurtes līdz mūsu galamērķim Aschaffenburgai ar vilcienu maksā 19 euro. Slinkuma pēc visos turpmākajos ierakstos Aschaffenburga tiks minēta kā A-burga.  Uzbraucām uz autobāņa un traucāmies ar 200 km/h. Latvijā tādā ātrumā ne vien nolauztu ratus, bet pie viena pazaudētu tiesības. Bet tā kā šeit lielceļi ir ne vien plati, bet arī bez bedrēm, sajūta bija tāda kā mēs būtu Semīrs Gerkāns un viņa 2 pārinieki, kuri steidzas uz izsaukumu. Ceļa remonts gan netrāpījās, tādēļ nebija iespējas ar mašīnu uzmest kādu graciozi aprēķinātu frontflipu, bet nekas, to jau vēl paspēs.

Tādā ātrumā mēs uz bāņa vizinājāmies.

1.2  THE WALK OF SHAME

            Ieradāmies mūsu kojās. Lai gan jāsaka, ka vārds „kojas” īsti šai vietai neatbilst. „Kojas” man atgādina kaut ko prastu (protams, ne A kojas), bet šis jau ir superīgs dzīvoklītis vienam. Ventilācija nedaudz pieklibo, bet par pārējo kauns sūdzēties.

 Šādi izskatās kopmītnes no ārpuses, moderna celtne.

Lai tiktu iekšā vajag studenta karti novizināt gar to balto verķīti labjā apakšējā stūrī. Var piezvanīt kādam no iemītniekiem ja nepieciešams, lai viņš atver durvis. Brīnums, ka mans uzvārds pareizi uzrakstīts.

Gaitenis uz istabiņām. Istabiņā var tikt tikai ar attiecīgās istabiņas karti. Tā ka gulēt var mierīgi.

Tā mana istabiņa izskatās, vietas pilnīgi pietiekami. Bildē neredz, bet ir daudz plaukti aiz muguras.

2 riņķi, ledusskapītis un izlietne turpat pie istabiņas ieejas, tā ka nav jāvazājas uz virtuvi.

Un neiztrūkst v-istabas bilde. Kadrā neitilpst pods un duša, kuri novietoti kreisajā pusē. Labi, ka visa istabiņa vienam, jo man bija apnicis pēc Kristiāna A kojās tīrīt.

Tāds skats paveras caur manu milzīgo logu. Stāvvieta studentiem, un tās brūnās ēkas pa labi ir auditorijas.

Kopmītņu pagrabstāvā ir arī neliela treniņzāle, galda futbols, galda tenis.

 Atpūtas istaba.

Studentu kafejnīca, iespaidīga izmēra.

Viena no vairākām ēkām, kurās notiek lekcijas. 

Otra no vairākām ēkām.

Bibliotēka.

Inženierzinātņu fakultātes ēka, kura ir pārpildīta ar dažādām moderna izskata iekārtām.

Pludmales volejbola laukums pašā campus vidū. Tīkls vēl nav uzlikts. Un tā ēka aiz laukuma ir enerģijas būda, kurā ražo enerģiju visam campus.

Lai jums būtu nojausma par to cik viss ir ļoti tuvu, te ir campus karte. No kopmītnēm uz lekcijām var aiziet 2 minūtēs.

            Tad nu satikuši manu buddy studenti, kura no pirmā skata likās mazliet jocīga, bišķi papļāpājām un gājām katrs savu ceļu, lai satiktos otrdien, kad iet vaļā visi iepazīšanās pasākumi.

            Tā kā Flo mūs informēja, ka Vācijā pārtikas bodes svētdienās nestrādā, nolēmām, ka cēlākā lieta ko darīt ir doties uz turpat netālu esošo McDonalds. Pielikuši kuņģus ar brīnumgardiem burgeriem, kuros iespējams bija iešpļauts (tādu iespēju nekad nevar izslēgt) izlēmām izmest līkumu caur  pilsētu paškājīgi (vārds man ienāca prātā atvasinot vārdu „pašrocīgi”).

Mūsu bezmērķīgajai pastaigai bija arī misija – atrast kādu atvērto basketbola laukumu, jo Kristapam ļoti patīk un ir slimīga vēlme spēlēt basketbolu. Nevarētu gan teikt, ka mūsu misija bija vainagota panākumiem. Lai gan atradām vairākus laukumus, tie visi bija nožogotās teritorijās pie skolām. (Basketbola laukums svinīgi tika atrast 04.03. plkst 19:35 pēc vietējā laika.)

            Nākamajā dienā izsalkuma mākti devāmies iepirkt paiku. Viss jau bija jauki līdz brīdim, kad sapratām, ka tagad katram šie 4 maisi būs jāstibī līdz kopmītnēm. Tas bija viens garš gājiens (aptuveni kilometrs), kura laikā nācās ne reizi vien apstāties. Apkārtējie arī uz mums skatījās jocīgi, jo ne jau katru dienu redzi kā 2 cilvēki caur pilsētu steberē pārkrautiem maisiņiem, normāli cilvēki te tā nedara.

           Iemūžināju šo momentu, jo jau tad sapratām, ka šitā būs viena spēkavītu cienīga pastaiga.

             Kristaps nebija paņēmis pases foto no Latvijas, kuri nepieciešami priekš studentu kartes un par to dabūja šķirties no 14 euro! 14 euro par 4 niecīgām bildītēm... Pat par Nike basketbola bumbu viņš samaksāja mazāk.

1.3. PĀRĒJIE SAVĒJIE

      Otrdien notika pirmā oficiālā tikšanās ar starptautiskā biroja pārstāvēm. Uztaisījām pases cienīgas fotogrāfijas priekš studentu apliecībām un pastāstīja nedaudz sīkāk kas un kā.

            Satikām arī pārējos erasmus studentus. Šajā semestrī te atlaiduši 12 ārzemnieki (mūs ieskaitot), bet kad sāksies semestris, tad pievienosies arī tie, kuriem jāstudē pilns gads. Kopskaits varētu būt uz 30.

            No tiem kurus satikām ir 2 meitenes, viena no ASV un otra no Ungārijas. Un pārējie esam čaļi, kuri ir no Dānijas, Brazīlija, Turcija, Meksikas un Jordānijas un Latvijas, protams. Meksikānis esot no pilēta „Chihuahua”, gluži kā suņu šķirne. Ar viņu mēs ātri atradām kopīgu valodu, jo arī viņam patīk futbols un noteikti iesim kopā uz treniņiem, kad tie sāksies semestra sākumā. Ungāriete kā jau ungāriete, knapi kaut ko stosta angliski. Turklāt nevar saprast vai viņa saprot ko viņai saka vai nē, jo abējādi viņa māj ar galvu un smaida.

1.4. KĀ VĀCIJĀ IESPĒJAMS PIEDZERTIES BEZ MAKSAS          

           Pēcāka ar mentoriem devāmies nelielā pilsētas tūrē, kurā mums tikai aprādītas populārākās un labākās iestādes un cita veida pakalpojumu sniedzēji. Jāsecina, ka labu bāru un krogu te netrūkst. Mani priecē, ka ir arī 2 karaoke bāri, no kuriem viens pat atroda 2 minūšu gājienā no kopmītnēm. Varēs ievērtēt citus un varbūt arī pats noprovēšu kādu dziesmu.

            Šis esot labākais karaoke bārs pilsētā - "Irish pub". 

 

            Šī ir baznīca aiz kuras atrodas 2 ielas, kuras piepildītas ar veikaliem un bāriem. Izmet riņķi caur vienu ielu, ieskrien izsūdzi grēkus un laid uz otru.

 Šeit pašā pilsētas aknā ("pašā sirdī" ir nodrillēts teiciens) skaists parks ar nelielām pilsdrupiņām.

Un uz pilsdrupiņām lustīgi tusējas fazānu banda.

 

Skats no gājēju tilta pār vilciena sliedēm rītausmā. Vilciena sliedes nodala industriālo rajonu no pilsētas centra.

            Vakara daļā bija tā saucamais „snack  party”, kura laikā iepazināmies vairāk ar studentiem un pagaršojām kādus saldumu, kurus viņi atveduši no savas valsts. Es biju atvedis Laimas šokolādi un dzērvenes pūdercukurā. Visi bija pārsteigti, kad es stāstīju, ka dzērvenes un citas ogas latvieši parasti lasa mežā un purvā paši. Meksikānis tikai noteica, ka vienīgā lieta ko pie viņiem pats vari salasīt ir kaktusi.  Pa visu vakaru uzņēmu tikai 1 bildi, jo mēs ar jordāniešiem un meksikāni bijām pārāk iekarsuši apspriežot futbolu. Super pozitīvi bija tas, ka mums bija nodrošināts bezmaksas alus un pica labā kvantitātē.

           Es, Kristaps un meksikānis Sergio saskandinām mūsu pirmos vācu aliņus. Es šitajā bildē izskatos resns. 

            Vēlāk blice jau bija iesilusi un viena vāciete teica, ka mēs varētu aiziet uz vienu no iestādēm. Kas gan esam mēs, lai pateiktu šādam piedāvājumam nē?

            Pulkstenis rādīja tikai nieka 19:00, bet mēs kātojām uz centru, lai pirmo reizi noprovētu vācu bāru atmosfēru. Galamērķis bija viens no pilsētā iecienītākajiem bāriem „Q bar”. Atmosfēra diezgan interesanta, bet krietni atšķirīga no tā ko redzi Latvijā. Piemēram, vācieši šķita tik dziļi iegrimuši savās kompānijās ar kurām ieradušies, ka iespējams pārējo apkārt pat nemanīja. Apgasmojums diezgan minimāls, tādēļ arī uztaisīju tikai 1 foto, jo sapratu, ka te nav aršana. Ļoti patika, ka tur ir liels TV kurā rāda futbolu.

            Šadi bārs izkatās no ārpuses. Ēnu uz to met baznīca. Pa labi un pa kreisi manis pieminētās ielas.

Skaisti kompozicionēta bilde no bāra.

            Mūs visus pārsteidza turienes maksāšanas sistēma. Par dzērieniem jāmaksā nevis tad, kad to saņem, bet gan tad, kad Tu dodies prom no bāra. Par šito es apvaicājos super sakarīgajam bārmenim, lai noskaidrotu kāpēc tā un vai nav cilvēku, kuri pazūd nesamaksājuši (jo tāda bija mana pirmā doma, kā jau latvietim)? Viņš teica, ka šad tad kāds paņem ķoru, bet pilsēta esot maziņa (3 reizes vairāk iedzīvotāju kā Valmierā) un ja Tu tiekot kāda bāra melnajā listē, tad Tevi atcerās un tur vari necerēt atgriezties.

            Pēc tam vāciete mūs veda uz klubu. Te nu gan mēs bijām vēl lielākā nesaprašanā. Klubs? Otrdienā? Izrādās, ka tajā klubā (ar nosaukumu „Cena”) otrdienās notiek, kā viņi to sauc, „after work party”. Tas ir tā, ka tu beidz darba dienu un tad ej uz klubu, kurš vienkārši ir kā bārs, un dzer ļoti agri, lai paspētu izgulēties un nākamjā dienā ietu uz darbu. Tautas tur bija nemērā, nu nemērā. Visi gan bija kungi ap 30-40 un milfenes, tāpēc pārlieku ilgi tur neuzkavējāmies. Nedēļas nogalēs gan tur esot pārpildīts ar jauniešiem.

1.5 THE GODFATHER

            Nākamajā dienā mums bija saplānota tikšanās ar pilsētas mēru. Mēs pa ceļam jokojām, ka šis patiesībā ir tikai vietas izpildītājs, bet īstais krusttēvs, kuram pieder pilsēta, sēž kāda restorāna aizmugurē, visi bučo viņa gredzenus utt.

            Biju mazliet pārsteigts, ka pilsētas hallē ar nosaukumu „Rathaus” (vāciski lasās "rāthaus", bet mēs tāpat iesmējām, ka tur strādā pilsētas žurkas) mūs neviens nepārbaudīja. Ej nu sazin, ja nu kāds patiesībā ir pasūtījuma slepkava...

            Jāsaka, ka arī vietas izpildītājs bija pamatīgi iejuties tēlā. Jauneklis uz gadiem 55 ar vācietim raksturīgu alus punci un lēnu runas manieri. Iepazīstināšana tāda salīdzinoši formāla, bet pēcāk viņš teica, ka varam jautāt jebko ko vēlamies. Nu tad mēs arī uzdevām mūsu sasāpējušo jautājumu – kur pie velna var atrast brīvi pieejamus basketbola grozus un futbola laukumus? Jo pagaidām mūsu meklējumi bija atdūrušies tikai pret žogiem (burtiski). Čalis ne tikai iedeva adresi kur to visu meklēt, bet arī sāka mētāties ar solījumiem, ka var norezervēt mums speciālus laikus, kad vēlamies jebkurā pilsētas stadionā par brīvu. Vēl viņš sasolīja bezmaksas tūres pa pilsētu, bezmaksas teātra apmeklējumu un citādus kulturālus labumus. Inženieri prasīja vai ir pieejami papildus kursi specifiskai vācu valodai viņu lauciņā, jo viņi prot vāciski, bet ne tik specifiski. Krusttēvs noteica, ka ja nav, tad būs. Un ja tam pagaidām nav paredzēta nauda, tad viņš to naudu atradīs. Mēs visi tik vien spējām kā klausīties viņa iespaidīgajos solījumos un apmierināti māt ar galvu. Tad jau nākotnē manīs vai tās bija tikai tukšas runas.

 

Es un mēra vietas izpildītājs uz viņa biroja balkona. Un nē, es neesmu viņa kreisā roka, viņš ir mana labā.

1.6 BACK TO THE FUTURE + CŪKKĀRPA      

            Sekoja arī mana pirmā vācu valodas lekcija iesācējiem. Pasniedzēja tāda īpatnēja. Negribēju fotogrāfēt, tas būtu nepieklājīgi, bet ja man būtu jāapraksta kā viņa izskatās es teiktu – iedomājies to zinātnieku no filmas „Atpakaļ nākotnē”, tikai sievietes izlaidumu un ar brūni rudiem, nevis sirmiem matiem. Viņa gan nav konservatīva kā biju gaidījis. Nebaidījās pat izmantot tādus teicienus kā „shit happens” un dažādus slenga vārdus.

            Nekāds pro runātājs vāciski pēc pirmās lekcijas es nekļuvu, bet to, ka viņi „S” lasa kā „Z” gan atceros.
            Ceturtdien arī devāmies apskatīt pilsētas veco daļu, kuru pa acu galam jau bijām redzējuši, taču šoreiz mums pievienojās gide, kura zināja sīki un smalki stāstīt par vēsturi.  Godīgi sakot, nejutos baigi iespaidots, jo vecpilsēta salīdzinoši maza un ar neko pārlieku īpašu neizcēlās, izņemot pili. Pils tur gan ir dikti iespaidīga. Kā ieraudzīju tos 4 torņus uzreiz iedomājos, ka tā varētu būt Cūkkārpa, pārējie erasmusnieki man piekrita.

Tā pils izskatās no ārpuses.

Un tā no iekšpuses. Lielisks foto. Man pienāktos kāda foto balva par šo kadru.

Viena no daudzajām baznīcām. Priekš tāda izmēra pilsētas viņiem baznīcu ir daudz par daudz.

            Man ļoti patika brazīlieša reakcija tūres laikā, kad viņš uzzināja, ka Vācijā agrāk notikusi raganu dedzināšana. Čalis bija iedomājies, ka tas viss ir tikai mīts un pasakas. Kad gide apstiprināja šo notikumu patiesumu, viņš kaut ko kapi spēja izstostīt, bija pamatīgi pārsteigts.

1.7 NOMINANTI UN TITULA ĪPAŠNIEKS

           Pēc otrās vācu valodas lekcijas nolēmām, ka jāaizet uz turpat aiz stūra esošo picēriju, kura mums tika izreklamēta kā labākā pilsētā. Pica laba, bet ne jau par to šīs nodaļas galvenais stāsts.
           Līdz šim bija sanācis tā, ka jordānieši, kuri pārzina vācu valodu (5 čaļi) vairāk malās savā kompānijā , jo viņiem nav vācu valodas lekciju. Taču citā laikā viņi ar mums izkalaidējas, tādēļ gribēja nākt kopā uz picēriju.

           No kreisās: Kristaps (Latvija), Īzaks (Jordānija), Silvija (Ungārija), Adele (ASV), Sergio (Meksika), Lukas (Brazīlija) un čalis, kuru es nejauši nosaucu par limuzīnu (vācu valodā), jo gaužām nepareizi nosaucu viņa vārdu, no Vācijas.

           Es sēdēju turpat blakus vienam no viņiem un sākām runāt par picām un ēdiena gatavošanu, un tad viņš teica, ka nekad nav gatavojis. Mēs bijām mazā nesparašanā, nekad? Viņš teica jā. Viņš nekad dzīvē arī neesot klājis pats savu gultu vai mazgājis veļu, vai tīrījis istabu, vai vispār darījis jebko. Nekad nav strādājis vai darījis ko lietderīgu, izņemot studijas. Būtībā nospriedu, ka viņš vienkārši eksistē.
           Pirmajā brīdī es nospriedu, ka viņš joko, iespējams es neesmu vienīgais ar izcilu humora izjūtu. Bet nē, tā tiešām ir patiesība. Mēs sākām viņu apbērt ar neskaitāmiem jautājumiem par to kā viņš dzīvo Jordānijā utt. Viņi neesot bagāti, bet viņiem ir mājkalpotāja no Filipīnām, kura dara pilnīgi visu, tādēļ viņam nekad nekas tāds nav bijis jādara. Kā viņš izdzīvos šeit? Nezinu. Šaubos, ka kāds klās viņa gultu. Un mani vēl dažreiz cilvēki sauc par slinku... Tad nu es šim Jordānijas iedzīvotājam, kura vārds ir Zeds (tā kā dīdžejs,viņa nav kadrā) oficiāli piešķiru pasaules slinkākā cilvēka titulu. Domāju titula pretendents Andris Glušonaks neņems ļaunā.
          Tad arī dānis iesaistījās sarunā un izrādās, ka čalis Dānijā vasarās "piehaltūrējot" par 45 euro stundā. Tā neko sev. Nu labi, Dānijā aŗi citas izmaksas, bet tāpat padaudz. Viņš nespēja noticēt par kādām kapeikām latvieši strādā, kad to uzzināja. Ko lai saka, katram sava, turklāt krasi atšķirīga kultūra. Tas arī ir viens no galvenajiem Erasmus mērķiem - iepazīt citus studentus un kultūras.

1.8 ĀTRAIS TRIECIENS

          Piektdien ar ļoti smuku un modernu vilcienu devāmies uz netālu esošo pilsētiņu Miltenbergu, lai apskatītu turienes pilsētu. Tuvākā vilciena stacija kopmītnēm ir burtiski pāri ceļam un lejā pa kāpnītēm. (Te bija plānota bilde kā mēs smuki gaidām vilcienu, bet nejaušības kārtā to izdzēsu).

           Pilsēta mūs sagaidīja gide, kurai bija ļoti jocīgs akcents. Kā vēlāk noskaidroju tad tas tādēļ, ka viņai angļu valodu mācījis vācietis, kurš to iemācījies no amerikāņiem, bet viņa pati ir grieķiete. 

         Miltenberga ir daudz mazāka par A-burgu, bet viņu vecpilsēta man gāja pie aknas labāk. Ievērtējiet bildēs paši.

Šauras ieliņas ar ļoti senām koka ēkām. Ja gribi renovēt savu ēku, tad var dabūt naudu no valdības, bet to dabū tikai pēc darbu beigām, lai nauda netiktu notriekta krogos.

Pati vecākā Vācijas viesnīca + restorāns. Vārti tik lieli, jo agrāk, lai neredzētu kādi kungi ir pilsētā, karietes iebrauca iekšā un tikai tad kungi izkāpa. Mēs tur arī ieturējām pusdienas, kuras gan izmaksāja bagātību... Es neesmu no tiem cilvēkiem, kuri liek ēdiena bildes, bet šitāda krāpšana ir jāpublicē! 

Par šo milzīgā izmēra, ne tik gardo, šniceli un kartupelīšiem, kā arī nelielu salātu šķīvīti, ir jāšķiras no 10 euro! No ēdienkartes varēja noprast, ka tā būs varen grandioza porcija ar apzeltītu šķīvi, kuru pēcāk par labu naudu var nodot lombardā.

Bet šī ir viena varen jauka būdele, kura senos laikos bija paredzēta 2 ģimenēm. Man šķiet, ka tur iekšpuse ir mazāka kā mana kopmītņu istabiņa, bet to mums nebija iespēja noskaidrot. Tagad gan tur neviens sen vairs nedzīvo. Visticamāk tādēļ, ka sienas ir par mazu televizoram. Pie šīs būdiņas satikām arī kādu 87 gadīgu vācu omīti, kura bija gaužām priecīga parunāties ar mums un pastāstīt šo to par sevi un būdeli. Tas bija jauki no viņa puses. Vienmēr licies, ka lielākā daļa tāda vecuma cilvēku ir baigie īgņas.

Kas ir šis? Tā ir māja bez pamatiem. Izrādās, ka agrāk Vācijā bija jāmaksā nodoklis nevis par mājas izmēru, bet gan mājas pamatu izmēru. Tieši tādēļ visās vecajās ēkās pamati ir daudz šaurāki par augstākiem stāviem. Viens viduslaiku čalis bija nolēmis notroļļot valdību un uzstutēja savu māju starp divām citām, lai nebūtu jāmaksā nodokļi.

          Mūsu tūrē bija paredzēts arī alus darītavas "Faust" apmeklējums. Ja pareizi sadzirdēju, tad no vācu valodas nosaukums tulkojās kā "Dūre". Šī alus darītava tiek mantota no paaudzes paaudzē un saglabā savu ekskluzivitāti, jo nepārdod alu vairāk kā 50 km rādiusā. Bavārijas reģionā alu ir atļauts taisīt tikai no graudiem, apiņiem un ūdens. Nedrīkst pievienot neko citu.

           Pa darītavu mūs izvadāja izbijis angļu valodas skolotājs, kurš bija super omulīgs. 

         Tad kādēļ nodaļas nosaukums ir ātrais trieciens? Tādēļ, ka tūrē mums bija paredzēta arī alus baudīšana. Un, skatoties filmiņu par alus darītavas vēsturi, mums servēja nesliktu izlejamo alu. Kad viens no mums bija savu alu jau iztukšojis, tad onka piedāvāja uzpildīt pa jaunam. Mēs, puiši, zīmīgi saskatījušies un sapratuši no kuras puses pūš vējš, sākām lakt mūsu kausus alus dzeršanas sacensību cienīgos tempos.

           Ar to jau viss nebeidzās, arī augšējā darītavas stāvā bija iespēja izmantot tādu pat tehniku. Un pēc tūres beigām vēlreiz pirmajā stāvā. Būtībā aptuveni stundas laikā bija izrauti 6 kausi ar alu... To es saprotu. Bija pilnībā vērts šķirties no 5 euro par šo superīgo tūri. Tā ka ja kādreiz sanāk iegriezties Miltenbergā, tad neejiet ēst, ejiet alus darītavas tūrē.

           Pašā darītavā neko nenobildēju, jo īsti nebija ko, tikai katli un citas alus štelles, turklāt tur norisinājās remonts, ne pārāk glīti izskatījās. Bet te pāris kadri no darītavas augšējā stāva, kurā paveras skaists skats uz Main upi un pilsētiņu.

1.9 mazlietiņas

        Pirms devos uz šejieni man teica, ka te uz ielām var dzert alu. Well, guess what? Bavārijā šo likumu mainīja un tagad to vairs nevar darīt. Mans sapnis par policijas pasveicināšanu, mājot ar alus pudeli, vēljoprojām paliek sapņa līmenī.

       Uzticības līmenis ir super augsts, jo drēbes un citas preces tiek liktas ārpus veikala, kur tās mierīgi var nospert, bet neviens to nedara.

        Uz ielām ir cigarešu automāti, kuros var smēķus iegādāties, tik tāds nieks, ka vajag ID karti ar atbilstošu vecumu. Būtībā jebkurš sīcis ar vecāka karti to var izdarīt.

        Cilvēki gaida zaļo gaismu pat uz tukšām ielām, kuras ir tikai dažus metrus platas.

        Es zināju, ka te būs daudz iebraucēju, bet nu šitik daudz nebiju rēķinājies. Uz ielām biežāk dzird svešu mēli nekā vācu.

         Te ir sasodīti dārgi elektroniskie ūdens sildītāji. Es tēju dzeru no katlā sildīta ūdens.

        Alus nav tik labs kā izslavēts. Es priekšroku dotu Latvijas alum.
         Pārsteidzoši maz jauniešu pārvalda angļu valodu.
        Cilvēki, kurus apsolīju pieminēt - Džeina, Vita, Loreta. Kādu gan jau aizmirsu.

Šaj reizei tas arī viss. Nākamais ieraksts tad, kad būs ko rakstīt. Tschüss!

Paldies Lindai Vorpei par foto apstrādi.